Soli pa solim
Interesanti (un negaidītu un savdabīgi) sanāk, ka man vislielākie pārdzīvojumi rodas pēc t.s. aplauzienu piedzīvošanas - mirkļiem, kad konstatēju realitātes neatbilstību iepriekš iztēlotajam. Bet ja tā padomā, tad aplauzieni, lai arī ļoti traumatiski, radot milzīgu triecienu manai pašapziņai un rezultējoties savu spēju un spriestspējas apšaubīšanā, savā ziņā ir ļoti vēlams iznākums, jo tas parāda to, ka lai arī cik ļoti izmisīgi es iepriekš paļāvos saviem apsvērumiem un pārdomām par dzīves procesiem, es nekad neļauju šiem apsvērumiem pārņemt mani. Aplauzienu piedzīvošana liecina par to, ka lai arī cik ļoti vēlos, lai mani apsvērumi (mana dzīves izpratne) būtu auteniska un "pareiza", es nekad nepārstāju vērtēt apkārt notiekošo un vērtēt manas pieejas pieņemamību. Līdz šim es aplauzienus uzskatīju par pazīmēm manām vislielākajām un visapkaunošākajām neveiksmēm. Man ir milzīgs kauns un šoks, ka es dzīvē par visu vairāk koncentrējos uz patiesības atrašanu un manas rīcības pieskaņošanu, lai beigās konstatētu, ka es realitātes interpretēšanā un tās modelēšanā "smagi aizšāvu garām". Un galu galā bailes piedzīvot atkārtotus aplauzienus - atkārtotus apliecinājumus tam, ka es "nespēju rīkoties pašam par sevi" - ir galvenais iemesls, kāpēc es ierobežoju savas izpausmes un koncentrējos uz savas pieņemamības validēšanu. Es aplauzienus uzskatīju kā briesmīgu signālu tam, ka es nedzīvoju saskaņā ar realitāti.
Bet varbūt man aplauzienu piedzīvošana ir jāuzskata par milzīgu vērtību, jo šie aplauzieni ir apliecinājums tam, ka man ir mazāks risks kļūt par fanātiķi?
 
 
Powered by Sviesta Ciba