Soli pa solim
Kaut kā iemācīties at-idealizēt manu pieeju darba procesiem.

P.s. Viena no stulbākajām lietām saistībā ar manu ideālismu ir ne tikai nespēja samierināties ar jebko neoptimālo (un nejusties vainīgam par optimuma nesasniegšanu), bet mana melnbaltā domāšana un šaurā izpratne par dzīvi, uzskatot, ka iespējamie iznākumi ir tikai vai nu panākumi, vai arī kapitālas neveiksmes un sarežģījumu. Kas nozīmē to, ka pilnības nesasniegšana pavisam noteikti novedīs pie problēmām un sarežģījumiem.
P.p.s. Es gan ikdienā neesmu tik izmisis un spēju sadzīvot ar neideālismu tīri labi. Bet ir man atsevišķas jomas dzīvē, kur man joprojām dominē ideālie priekštati. Ideālais priekšstats par naudas pelnīšanas procesu. Ideālais prieksštats par naudas vērtību. Bet nav ko īpaši kreņķēties par šādām epizodēm. Izmaiņas nenotiek uzreiz. Gan jau ar laiku pāstrādāšu un pārveidošu arī šīs atsevišķās dzīves jomas.
 
 
Powered by Sviesta Ciba