Soli pa solim
Pārtraukt norakstīt sevi mana neideāluma dēļ.
 
 
Kā ideālists ar ļoti zemu pašvērtējumu, kurš dažkārt uztraucas par izredzēm izdzīvot ar paša spēkiem, es šodien piedzīvoju ļoti patīkamu iespaidu par sevi par itkā ļoti nenozīmīgu notikumu. Ejot uz mājām pēc iepirkšanās es nevilšus ar roku aizsākru savas mugursomu un sajutu, ka mugursomas apakša ir slapja - kaut kas somā tek. Pirmā reakcija nebija satraukums vai panika, bet gan slapjās rokas paostīšanu, lai saprastu, kas man tek: ūdens, kola vai kāda no sulām. Tā kā šķidrumam nebija aromāts, sapratu, ka caura ir kāda no ūdens pudelēm. Taisu vaļā somu, pārbaudu pirmo ūdens pudeli, "ahā, pudelei apakšā plaisa, kura laiž cauri". Tad mirkli domāju, kā situāciju atrisināt. Vai sameklēt kādu maisu, kur cauro pudeli ielikt vai varbūt nest rokā. Bet tad padomāju: "kāpēc gan pudeli neielikt somā ar kājām gaisā?". SOma man ir pilna, pudele apgāzties nevar. Ja ielikšu pudeli otrādāk, ūdens plaisai netiks galā. Nav man jāmeklē maisi un nav jānes pudele rokā. Turklāt vairāk ūdeni nezaudēšu. Apgriezu pudeli kājām gaisā, ieliku to somā, un gāju apmierināts (un ar slapju pakaļu) uz mājām.
 
 
Powered by Sviesta Ciba