Pēdējā laikā arvien vairāk nonāku pie slēdziena, ka dzīves pieejas maiņa un atteikšanās no vecajiem uzskatiem ir kā atradināšanās no atkarības: ar apziņu es vēlos rīkoties savādāk un to cenšos realizēt, bet tajā pat laikā zemapziņa, emocijas, pieradums mani velk atpakaļ pie vecajiem uzskatiem un dzīves pieejas. Es gan šīm sajūtām neļaujos (tieši otrādi apzināti cenšos ravēt šos vecos domāšanas paradumus ārā), kā rezultātā sanāk diezgan spēcīgas "nepareizības", pašdarbības un uzdrīkstēšanās sajūtas. Un tad vēl satraukums un bailes par to, kādas sekas man būs par "patvaļīgu atteikšanos no sistēmas ievērošanas". Tiesa gam es pārāk nekreņķējos par šo diskomfortu, jo guvums ir nesalīdzināmi lielāks (terpijā dažkārt dakterim esmu teicis, ka man ir daudz lietas, kas mani satrauc, bet es par savu tagadējo dzīvi nesūdzos).