Soli pa solim
Es atceros savas pirmās eksistenciālās domas, kad kādu 8 gadu vecumā pēc dokumentālas filmas noskatīšanās vai enciklopēdijas lasīšanas man radās jautājums, kā tas nākas, ka Saules sistēmā ir 9 planētas (tad Plutons vēl skaitījās kā planēta), bet tikai uz Zemes ir dzīvība un dzīvo cilvēki. Ka planētas tuvāk Saulei ir pārāk karstas, bet planētas tālāk no Saules ir pārāk augstas. Iznāk, ka tikai pateicoties vairāku apstākļu sakritībām ir iespējama dzīvība, ir iespējama mana uztvere un iespēja pieredzēt pasauli. Un tad nāca tolaik šausminošā doma: ja nu šī apstākļu sakritība, šī šķietami unikālā faktoru kombinācija ir pilnīgi nejauša? Ja nu mana dzīve, emocijas un dzīves pieredze ir nekas cits kā sekas nejaušībai, negadījumam? Ja nu dzīve ir nekas cits kā neparedzēts atgadījums un anomālija, bez nekādas atsevišķas nozīmes?
 
 
Powered by Sviesta Ciba