Interesanti ir tas, ka samērā populāra (vismaz pēc mana priekšstata) ir pieeja censties realizēt mērķus jeb radīt sev labāku nākotni, koncentrējoties uz smagu darbu un pilnīgu nodošanos konkrētā mērķa realizēšanai, būtībā upurējot savu tagadni. Tajā pat laikā ir tendence aizrādīt koncentrēšanās trūkumu un dzīves neplānošanu - nodošanos laicīgajiem procesiem, nākotnes plānošanu atstājot novārtā –, tādējādi riskējot apdraudēt nākotni. Sanāk, ka ir jāizvēlas: vai nu tagadne, vai arī nākotne. Ka nevar (nedrīkst) vēlēties abas lietas.