Manas pārdomas par filmu Interstellar **SPOILER ALERT**
Filma Insterstellar nekad nesaņems augstākos vērtējumus tā paša iemesla dēļ, kādēļ cilvēka dzīvi neviens nenovērtēs ar maksimālu atzīmi.
Ideja noskatīties filmu bija nejauša un spontāna. Es parasti uz kino neeju (pēdējo reizi biju apmēram pirms gada), un arī par pašu filmu nebiju īpaši safanojies. Bet sanāca tā, ka nejauši sanāca dzirdēt filmas OST, kas bija vienam GifSound'am mūzikas fons, un man tā neparastā mūzika aizķērās. Un tad es vienā mirklī izdomāju aiziet to filmu noskatīties. Un nebija pagājušas pat divas stundas no mūzikas noklausīšanās, kad es jau sēdēju kinoteātrī.
--
Kad filma beidzās, manas emocijas bija kopumā "neitrālas". Es biju nedz vīlies redzētājā, nedz arī sajūsmināts. Bet nevis tādēļ, ka filma neatstātu uz mani nekādu iespaidu. Tieši otrādi - pēc filmas man bija lērums iespaidu. Man bija ļoti daudz iemeslu, kāpēc man bija milžigs gandarījums par redzēto, un tik pat daudz iemeslu, kāpēc es jutos neapmierināts. Es izvēlējos terminu "neitrāls" manu iespaidu kontrastainības dēļ. Savā ziņā mani iespaidi ir ļoti līdzīgi filmas būtībai: iespaidu ir daudz, katru no iespaidiem var identificēt un piešķirt tam vērtību, bet šie iespaidi neatrodas vienā sistēmā, tādēļ to salīdzināšana un izmantošana viennozīmīgu secinājumu izdarīšanai būtu nekorekta. Filmas skatīšanās man bija lielisks piedzīvojums, kurā es piedzīvoju bagātīgu un plaša mēroga emociju klāstu, bet es nevaru teikt, ka pati filma bija lieliska. Un lielā mērā tas ir manas sākumā minētās frāzes dēļ. Manā izpratnē laba filma atbilst labiem iespaidiem kādā atsevišķā procesā. Laba filma ir kā laba maltīte vai kā labs brauciens ar labu mašīnu - labs ir tāds process, kurš izceļas daudzu citu procesu vidū. Bet šīs filmas skatīšanās pieredzi nevar novērtēt kā labu. Un nevis tādēļ, ka viņa būtu slikta, bet gan tādēļ, ka viņa nekvalificējās maniem standarta vērtēšanas kritērijiem. Šīs filmas skatīšanās pieredze man bija pārāk plaša un filmā notika pārāk daudz notikumu, filmai bija pārāk daudz dažādu aspektu. Manā skatījumā šādu filmu ar tik daudziem slāņiem, aspektiem, perspektīvām un problēmām nav iespējams uztaisīt tādā līmenī, lai filma kā kompozīcija ar daudziem aktieriem būtu lieliska. Nepilnas trīs stundas priekš filmas šķiet ļoti liels laika apjoms. Bet priekš šīs filma grandiozuma ir taisni vai brīnums, kā filmas direktoram un scenāristiem izdevās visas šīs idejas daudzmaz saprotamā formā sasaistīt un satilpināt šajās ~200 minūtēs (tas arī izskaidro, kāpēc ļoti daudzas lietas filmā nav "īsti sasinhronizētas" un nerada harmoniju). Bet es šaubos, vai vēl ilgāks filmas ilgums kaut ko īpaši līdzētu. Reti kuram cilvēkam pietiek ar visu savu mūžu, lai tā noslēgumā viņš varētu teikt, ka dzīvi un tajā sasniegto varētu novērtēt kā lielisku un pabeigtu.
Ideja noskatīties filmu bija nejauša un spontāna. Es parasti uz kino neeju (pēdējo reizi biju apmēram pirms gada), un arī par pašu filmu nebiju īpaši safanojies. Bet sanāca tā, ka nejauši sanāca dzirdēt filmas OST, kas bija vienam GifSound'am mūzikas fons, un man tā neparastā mūzika aizķērās. Un tad es vienā mirklī izdomāju aiziet to filmu noskatīties. Un nebija pagājušas pat divas stundas no mūzikas noklausīšanās, kad es jau sēdēju kinoteātrī.
--
Kad filma beidzās, manas emocijas bija kopumā "neitrālas". Es biju nedz vīlies redzētājā, nedz arī sajūsmināts. Bet nevis tādēļ, ka filma neatstātu uz mani nekādu iespaidu. Tieši otrādi - pēc filmas man bija lērums iespaidu. Man bija ļoti daudz iemeslu, kāpēc man bija milžigs gandarījums par redzēto, un tik pat daudz iemeslu, kāpēc es jutos neapmierināts. Es izvēlējos terminu "neitrāls" manu iespaidu kontrastainības dēļ. Savā ziņā mani iespaidi ir ļoti līdzīgi filmas būtībai: iespaidu ir daudz, katru no iespaidiem var identificēt un piešķirt tam vērtību, bet šie iespaidi neatrodas vienā sistēmā, tādēļ to salīdzināšana un izmantošana viennozīmīgu secinājumu izdarīšanai būtu nekorekta. Filmas skatīšanās man bija lielisks piedzīvojums, kurā es piedzīvoju bagātīgu un plaša mēroga emociju klāstu, bet es nevaru teikt, ka pati filma bija lieliska. Un lielā mērā tas ir manas sākumā minētās frāzes dēļ. Manā izpratnē laba filma atbilst labiem iespaidiem kādā atsevišķā procesā. Laba filma ir kā laba maltīte vai kā labs brauciens ar labu mašīnu - labs ir tāds process, kurš izceļas daudzu citu procesu vidū. Bet šīs filmas skatīšanās pieredzi nevar novērtēt kā labu. Un nevis tādēļ, ka viņa būtu slikta, bet gan tādēļ, ka viņa nekvalificējās maniem standarta vērtēšanas kritērijiem. Šīs filmas skatīšanās pieredze man bija pārāk plaša un filmā notika pārāk daudz notikumu, filmai bija pārāk daudz dažādu aspektu. Manā skatījumā šādu filmu ar tik daudziem slāņiem, aspektiem, perspektīvām un problēmām nav iespējams uztaisīt tādā līmenī, lai filma kā kompozīcija ar daudziem aktieriem būtu lieliska. Nepilnas trīs stundas priekš filmas šķiet ļoti liels laika apjoms. Bet priekš šīs filma grandiozuma ir taisni vai brīnums, kā filmas direktoram un scenāristiem izdevās visas šīs idejas daudzmaz saprotamā formā sasaistīt un satilpināt šajās ~200 minūtēs (tas arī izskaidro, kāpēc ļoti daudzas lietas filmā nav "īsti sasinhronizētas" un nerada harmoniju). Bet es šaubos, vai vēl ilgāks filmas ilgums kaut ko īpaši līdzētu. Reti kuram cilvēkam pietiek ar visu savu mūžu, lai tā noslēgumā viņš varētu teikt, ka dzīvi un tajā sasniegto varētu novērtēt kā lielisku un pabeigtu.
Es neatceros, ka es vienas gulēšanas sesijas laikā (vienreiz uz mirkli pamostoties) redzētu divus atsevišķus sapņu, bet ar vienu pamatmotīvu. Bet varbūt es arī pamošanos nosapņoju? :D
Edit: Tomēr nē, man šķiet, ka pamodos gan, jo atceros sevi izslēdzam lampu.
Edit: Tomēr nē, man šķiet, ka pamodos gan, jo atceros sevi izslēdzam lampu.