pamatā ir interpretācija
Ja man kāds liktu nosaukt vienu lietu, kas mani raksturo, tad šobrīd pilnīgi noteikti teiktu, ka lieta, kas mani ļoti precīzi raksturo, ir filma "Her".
Pēc filmas noskatīšanās es nevarētu apgalvot, ka filmu izbaudīju, jo... biju aizņemts, apdomājot redzēto un sasaistot to ar savām pārdomām un pieredzi.
Varbūt tas izklausīsies absurdi, bet filmā apspēlētā problēma ar mākslīgo intelektu, cilvēka uztveri un sajūtām man ir bijusi aktuāla kopš es spēju vien sevi atcerēties. Kas ir īsts un nē? Kam ir nozīme un kam nav? Kas ir produktīvi pavadīts laiks un kas ir laika izšķiešana? Vai dabisks ir vērtīgāks par mākslīgo? Kas padara lietas vērtīgas un kas nē? Kāpēc sestdienas vakarā jūtos savādāk kā trešdienas vakarā? Kāpēc melnā krāsa ir melna un ne zila? Vai mēs esam pārliecināti par lietu nozīmi, jo esam to lietu nozīmi pieredzējuši un pārliecinājušies par to, vai tāpēc, ka esam pārliecienājuši sevi vai esam pārliecināti par šo lietu nozīmi? Tikai sajūtas un to interpretācijas.
Ja man kāds jautātu, kā man izpaužas eksistenciālā panika, tad es liktu cilvēkiem iztēloties, ka viss, ko jūtam un piedzīvojam un kā reaģējam ir viena milzīga sistēma, kas sastāv no miljoniem "if.. then.." (ja... tad...) likumu - interpretācijām: ja debesis ir melnas, tad tad ir tumsa. Ja ir tumsa un pulkstenis ir 23:55, tad tumsa ir tādēļ, ka ir nakts. Ja ārā ir tumsa un pulkstenis ir 15:00 un ārā nav negaiss, tad mans pulkstenis varētu būt sabojājies. Utt. Utjp.
Sistēma ir uzticama un tā ir prognozējama, ja tā ir droša, stabila un nemainīga. Uz ko balstās sistēma? Sistēma balstās uz likumiem, kas manā gadījumā ir interpretācijas. Bet interpretācija nav īstenība, interpretācija ir tikai pieņēmums par īstenību. Un tā kā interpretācija nav īstenība, tad interpretācija var būt kļūdaina vai nepilnīga. Interpretācija par lietām un notikumiem var laika gaitā arī mainīties. Izrādās, ka sistēma nav nemaz tik viennozīmīga kā tā varētu šķist, bet tieši no šīs sistēmas ir atkarīgs viss - mana pieredze, manas sajūtas, mana būtība.
Man eksistenciālā panika rodas, jo:
Lielāko daļu sava mūža es esmu paļāvies uz šo sistēmu. Viss, ko es jūtu, izriet no interpretācijām. Bez interpretācijām man nekā cita nav. Ja sistēma pārstāj funkcionēt, tad man nav backup modulis, kurā patverties, kamēr sistēma tiek salabota vai restartēta. Ja nāve asociējas ar kaut kā galu, tad sistēmas sabrukumu es uzskatīju par savas esamības nāvi. Ka, ja fiziskajā nāvē mana esamība pārstāj eksistēt hardware vainas dēļ, tad man šķiet, ka ar savu apziņu es varētu izraisīt savas eksistences galu software - loģikas kļūmes dēļ. Un panikas lēkmes laikā man rodas sajūta, ka ir aizsācies sistēmas sabrukšanas process tieši interpretācijas izraisītas kļūmes dēļ.
Pēc filmas noskatīšanās es nevarētu apgalvot, ka filmu izbaudīju, jo... biju aizņemts, apdomājot redzēto un sasaistot to ar savām pārdomām un pieredzi.
Varbūt tas izklausīsies absurdi, bet filmā apspēlētā problēma ar mākslīgo intelektu, cilvēka uztveri un sajūtām man ir bijusi aktuāla kopš es spēju vien sevi atcerēties. Kas ir īsts un nē? Kam ir nozīme un kam nav? Kas ir produktīvi pavadīts laiks un kas ir laika izšķiešana? Vai dabisks ir vērtīgāks par mākslīgo? Kas padara lietas vērtīgas un kas nē? Kāpēc sestdienas vakarā jūtos savādāk kā trešdienas vakarā? Kāpēc melnā krāsa ir melna un ne zila? Vai mēs esam pārliecināti par lietu nozīmi, jo esam to lietu nozīmi pieredzējuši un pārliecinājušies par to, vai tāpēc, ka esam pārliecienājuši sevi vai esam pārliecināti par šo lietu nozīmi? Tikai sajūtas un to interpretācijas.
Ja man kāds jautātu, kā man izpaužas eksistenciālā panika, tad es liktu cilvēkiem iztēloties, ka viss, ko jūtam un piedzīvojam un kā reaģējam ir viena milzīga sistēma, kas sastāv no miljoniem "if.. then.." (ja... tad...) likumu - interpretācijām: ja debesis ir melnas, tad tad ir tumsa. Ja ir tumsa un pulkstenis ir 23:55, tad tumsa ir tādēļ, ka ir nakts. Ja ārā ir tumsa un pulkstenis ir 15:00 un ārā nav negaiss, tad mans pulkstenis varētu būt sabojājies. Utt. Utjp.
Sistēma ir uzticama un tā ir prognozējama, ja tā ir droša, stabila un nemainīga. Uz ko balstās sistēma? Sistēma balstās uz likumiem, kas manā gadījumā ir interpretācijas. Bet interpretācija nav īstenība, interpretācija ir tikai pieņēmums par īstenību. Un tā kā interpretācija nav īstenība, tad interpretācija var būt kļūdaina vai nepilnīga. Interpretācija par lietām un notikumiem var laika gaitā arī mainīties. Izrādās, ka sistēma nav nemaz tik viennozīmīga kā tā varētu šķist, bet tieši no šīs sistēmas ir atkarīgs viss - mana pieredze, manas sajūtas, mana būtība.
Man eksistenciālā panika rodas, jo:
- man nav pieejama visa informācija, kas ar mani notiek un notiks - es nespēju sevi sagatavot un izvairīties no potenciālām problēmām
- man rodas sajūta, ka es interpretēšanas procesā esmu nonācis strupceļā, ka mani pieņēmumi un uzskati savā starpā konfliktē vai arī izslēdz viens otru
- man rodas šaubas par savas apziņas - sistēmas interpretētāja - pareizumu un precizitāti, interpretējot lietas
Lielāko daļu sava mūža es esmu paļāvies uz šo sistēmu. Viss, ko es jūtu, izriet no interpretācijām. Bez interpretācijām man nekā cita nav. Ja sistēma pārstāj funkcionēt, tad man nav backup modulis, kurā patverties, kamēr sistēma tiek salabota vai restartēta. Ja nāve asociējas ar kaut kā galu, tad sistēmas sabrukumu es uzskatīju par savas esamības nāvi. Ka, ja fiziskajā nāvē mana esamība pārstāj eksistēt hardware vainas dēļ, tad man šķiet, ka ar savu apziņu es varētu izraisīt savas eksistences galu software - loģikas kļūmes dēļ. Un panikas lēkmes laikā man rodas sajūta, ka ir aizsācies sistēmas sabrukšanas process tieši interpretācijas izraisītas kļūmes dēļ.
Garastāvoklis:: 
confused
confused