Visu laiku par neveiksmi programmētāja darbā, kurā piedzīvoju nervu sabrukumu (un no kura joprojām neesmu atguvies), es esmu mēģinājis meklēt mana niemiera izskaidrojumu citu cilvēku rīcībā: priekšnieka rīcībā par necilvēcīgu attieksmi un ļaunprātīgu izmantošanu, vectēva rīcībā par sava dzīvesveida uzspiešanu un manas nostājas un uzskatu sistemātisku apšaubīšanu, citu līdzcilvēku rīcībā par izpratnes trūkumu. Bet pēdējā laikā es arvien vairāk nosliecos uz viedokli, ka mana līdzšinējā nemiera pamatā ir manis paša vainošana, jo programmētāja darbā es apzināti izvēlējos sevi nepasargāt un pakļāvu sevi arvien pieaugošam nemieram un stresam, paļaujoties uz cerību un pārliecību, ka beigās visas manas pūles un ciešanas būs tā vērtas...