Es agrāk gadiem ilgi biju kritisks pret mūsdienu jaunatnes trendiem, uzskatot, ka rīcība, kuras foršumu vai vērtību nespēju saskatīt, ir muļķīga laika un resursu izšķiešana. Bija pat tā, ka es uz citu cilvēku "neizprotamās" rīcības kritizēšanas rēķina vairoju savu pašapziņu, jo esmu gudrāks/attīstītāks par vairumu cilvēkiem, jo spēju izvērtēt rīcības efektivitāti, un apstāklis, ka pats nepiekopju šos trendus, nozīmētu, ka esmu "labāks" par citiem, jo spēju racionāli domāt un akli nesekot katram trendam. Bet šodien, skatoties vienu youtube video, kurā jaunieši apsrieda selfiju uzņemšanas trendu, mani "pārsteidza" viņu atbilde, kāpēc cilvēki uzņem šos selfijus. Pārsteidza tādā ziņā, ka šis rīcības pamatojums bija tik racionāls un saprotams, ka nevarēju tajā atrast nevienu trūkumu - cilvēki dara visas šīs lietas, jo vēlas būt laimīgi, vairojot pašapziņu. Es nespēju šo argumentu atspēkot, un man uznāca viena no tām retajām sajūtām, kurā jūtos dranķīgi, jo aptvēru, ka esmu kļūdaini rīkojies, kritizējot citus par sekošanu trendiem. Ka nevis tie cilvēki kaut kādā veidā ir "sliktāki", bet ka tieši es esmu bijis "sliktāks", uzturot un dažreiz pat izplatot savas negācijas. Un, ka īstenībā es , piemēram, nepraktizēju selfiju uzņemšanu tādēļ, ka neuzskatu sevi par pietiekami pievilcīgu (un nevis tādēļ, ka selfiju uzņemšana būtu nelietderīga laika izšķiešana).
Mani uz mirkli pārņēma liela tukšuma sajūta, jo agrāk apziņa, ka kaut kādās jomās esmu bijis pārāks vai "attīstītāks", bija nozīmīgs savas pārliecības faktors, pie kura pieturējos katru reizi, kad sava paniskās reaģēšanas dēļ nespēju piedalīties daudzās jauniešu aktivitātē. Bet tad es atcerējos pēdējā laikā praktizēto ideju, ka nav ko gūt gandarījumu no pasīvām lietām. Nav ko koncentrēties uz gandarījuma meklēšanu pagātnes atmiņās, savā apziņā vai savos uzskatos. Aktīva rīcība ir daudz labāks un efektīgāks gandarījuma sajūtas ģenerators. :)

Tagad sēžu burgeru ēstuvē un izjūtu panikas lēkmes smagāko formu, kura rada tādu bezizeju, apjukumu un šaubas, ka ne tikai nav redzama gaisma tuneļa galā, bet es nezinu vai vispār atrodos tunelī. Ja ikdienā diskomforts rodas no nemierīgām domām un nespējas tā atrisināt, tad šobrīd es esmu tik apjucis, ka nespēju pat skaidri noformulēt problēmu. Ikviens apdraudējums liekas tik reālistisks un tuvs kā vēl nekad iepriekš, un es esmu pilnībā nespējīgs sevi pasargāt (piemēram, mēģinot sevi nomierināt).
Bet, šoreiz es tās nemierīgās domas nerisinu. Tik sēžu, būdams pilnībā demoralizēts, nespējot neko apsvērt, plānot vai analizēt. Ja prāts ir mans ierocis, tad jūtos pilnībā atbruņots. Galīgi dīvaina sajūta. Bet nu, nekas nav mūžīgs, gan jau pāries. Uzēdīšu burgeri.
P.s. Pirmo reizi atvēru savas cibas lapu mobīlajā telefonā. Izskatās galīgā pakaļā.