Tikko noskatījos filmu "The Hunger Games: Catching fire". Es neesmu lasījis grāmatu, tādēļ visas manas pārdomas ir tikai filmas kontekstā.
Vispirms man ir jāsaka, ka filma mani aizrāva tieši tematikas nevis filmas kritēriju augstās kvalitātes dēļ. Es tā saku, jo nekad apzināti neesmu pētījis un analizējis mākslas filmu žanru, tādēļ mana analīze par filmu kā mākslas produktu aprobežojas tikai ar filmas gaitā gūtajām emocijām, kā arī apsvērumiem, salīdzinot tekošo filmas skatīšanās pieredzi ar iepriekšējām pieredzēm.
Manā skatījumā filmas kodols ir tajā apspēlētā sociālā problēma, un visi pārējie filmas aspekti (aktieri, filmas gaisotne, temps, fons) šo kodolu pilveido, padarot šo filmu kvalitatīvu. Es tā saku, jo nevis aktieru tēlojums, vizuālais baudījums, vizuālais noformējums vai kāds cits no filmas aspektiem padara to šo filmu par vērtīgu, bet gan tieši visu šo aspektu kombinācija, kas, manuprāt, bija pietiekami sabalansēta, pastiprinot sajūtas un emocijas, kas man radās, skatoties šo filmu un domājot par tās vēstījumu. Es apzinos, ka filma nav nekāds šedevrs un tā netiks apbalvota ar prestižām kino balvām, bet man šī filmas skatīšanās bija kas vairāk kā tikai divas stundas un 20 minūtes labi pavadīta laika (galu galā, es veltīju 30 min, lai uzrakstītu šo rakstu).
Runājot par tematiku, jāsaka, ka šī problēma, lai arī ne tādā kontekstā, kā tika attainota filmā, ir bijusi aktuāla visu manu dzīvi. Man personīgā brīvība ir allaž bijusi vitāli svarīga un nozīmīga. Bet es negribētu teikt, ka mana vēlme pēc brīvības ir lielāka nekā pārējiem. Precīzāks būtu skaidrojums, ka man, iespējams, ir grūtāk kā citiem sadzivot ar apziņu, ka tieku ierobežots, it sevišķi, ja jūtu, ka šī ierobežošana ir neadekvāta un nepamatota. Un šī apziņa par ierobežotību man ir bijusi tik nepanesama, jo jau kopš bērnības man bija priekšstats, ka nāve un tai sekojošā neesamība ir bezgalīga ar ko salīdzinājumā dzīve ir īss laika sprīdis. Un laikam es visu šo laiku (tagad mans viedoklis par šīm tēmām ir savādāks) nespēju tikt pāri šiem manis ierobežošanas gadījumiem, jo nespēju pieņemt, ka jau tā niecīgo sev atvēlēto laiku es pavadu, diskomfortā, apzinoties, ka ar katru sekundi tuvojos arvien tuvāk bezgalīgajai tumsai, klusumam un bezspēcībai. Tiesa, pēdējā laikā mans skatījums par dzīvi ir visai kardināli mainījies, un es vairs nedomāju par nāvi un laiku pēc tās kā bezgalīgi ilgu atrašanos pilnīgā tumsā un izolācijā. Bet brīvība tik un tā man ir un būs ļoti nozīmīga, jo es nezinu, kāda ir mana misija šajā dzīvē un kas notiks ar mani pēc tam, kad mana dzīve uz šīs pasaules aprausies, bet zinu tikai to, ka brīvība šajā dzīvē dod man iespēju atrast arvien jaunus veidus kā kļūt laimīgam, kā arī dalīties savā laimē ar citiem.
Vispirms man ir jāsaka, ka filma mani aizrāva tieši tematikas nevis filmas kritēriju augstās kvalitātes dēļ. Es tā saku, jo nekad apzināti neesmu pētījis un analizējis mākslas filmu žanru, tādēļ mana analīze par filmu kā mākslas produktu aprobežojas tikai ar filmas gaitā gūtajām emocijām, kā arī apsvērumiem, salīdzinot tekošo filmas skatīšanās pieredzi ar iepriekšējām pieredzēm.
Manā skatījumā filmas kodols ir tajā apspēlētā sociālā problēma, un visi pārējie filmas aspekti (aktieri, filmas gaisotne, temps, fons) šo kodolu pilveido, padarot šo filmu kvalitatīvu. Es tā saku, jo nevis aktieru tēlojums, vizuālais baudījums, vizuālais noformējums vai kāds cits no filmas aspektiem padara to šo filmu par vērtīgu, bet gan tieši visu šo aspektu kombinācija, kas, manuprāt, bija pietiekami sabalansēta, pastiprinot sajūtas un emocijas, kas man radās, skatoties šo filmu un domājot par tās vēstījumu. Es apzinos, ka filma nav nekāds šedevrs un tā netiks apbalvota ar prestižām kino balvām, bet man šī filmas skatīšanās bija kas vairāk kā tikai divas stundas un 20 minūtes labi pavadīta laika (galu galā, es veltīju 30 min, lai uzrakstītu šo rakstu).
Runājot par tematiku, jāsaka, ka šī problēma, lai arī ne tādā kontekstā, kā tika attainota filmā, ir bijusi aktuāla visu manu dzīvi. Man personīgā brīvība ir allaž bijusi vitāli svarīga un nozīmīga. Bet es negribētu teikt, ka mana vēlme pēc brīvības ir lielāka nekā pārējiem. Precīzāks būtu skaidrojums, ka man, iespējams, ir grūtāk kā citiem sadzivot ar apziņu, ka tieku ierobežots, it sevišķi, ja jūtu, ka šī ierobežošana ir neadekvāta un nepamatota. Un šī apziņa par ierobežotību man ir bijusi tik nepanesama, jo jau kopš bērnības man bija priekšstats, ka nāve un tai sekojošā neesamība ir bezgalīga ar ko salīdzinājumā dzīve ir īss laika sprīdis. Un laikam es visu šo laiku (tagad mans viedoklis par šīm tēmām ir savādāks) nespēju tikt pāri šiem manis ierobežošanas gadījumiem, jo nespēju pieņemt, ka jau tā niecīgo sev atvēlēto laiku es pavadu, diskomfortā, apzinoties, ka ar katru sekundi tuvojos arvien tuvāk bezgalīgajai tumsai, klusumam un bezspēcībai. Tiesa, pēdējā laikā mans skatījums par dzīvi ir visai kardināli mainījies, un es vairs nedomāju par nāvi un laiku pēc tās kā bezgalīgi ilgu atrašanos pilnīgā tumsā un izolācijā. Bet brīvība tik un tā man ir un būs ļoti nozīmīga, jo es nezinu, kāda ir mana misija šajā dzīvē un kas notiks ar mani pēc tam, kad mana dzīve uz šīs pasaules aprausies, bet zinu tikai to, ka brīvība šajā dzīvē dod man iespēju atrast arvien jaunus veidus kā kļūt laimīgam, kā arī dalīties savā laimē ar citiem.
Garastāvoklis:: 
hopeful
hopefulUz pasaules ir 10 veidu cilvēki: tie, kuri saprot bināro kodu, un tie, kuri to nesaprot.
I`ve noticed, that...
sometimes i spend my time in internet searching and posting an appropriate witty image about foolish folks, who spend their time and effort just to be recognised and approved