Šodien pēc ilgāka laika atsāku nopietni strādāt pie sava projekta: lasu teoriju, veicu praktiskos uzdevumus. Pagāja vien pāris minūtes, un es sajutos, kā pavisam cits cilvēks. Dzīve vairs nelikās tik haotiska un neskaidra, tagad bija konkrēts mērķis - mans projekts. Mana uzņēmība bija tik liela, itkā pēc ilgāka laika mana motora tiktu riktīgi uzgriezts. Mans tagadējais stāvoklis salīdzinot ar iepriekšjo mēnesi ir tik kontrastains, es jūtos tik aktīvs, it kā būtu izdzēris 5 redbull pēc kārtas. Knapi varu nosēdēt pie galda :D.
Tomēr es apzinos, ka mainoties noskaņojumam, pasaule ap mani nemainās. Tās eksistenciālās problēmas nekur nepazūd. Ir pat tā, ka sev reizēm jautāju, vai šāda mešanās darbos mani tā nepārņems, ka atkal neredzēšu, kas notiek man apkārt. Ja nu atkal rakšu sev bedri, pašam to neapzinoties. Bet šoreiz ir savādāk. Šoreiz, iegrimstot darbā, es nepaļaušos ne uz vienu citu kā vien uz sevi. Dzīvošu pēc principa "ko sēsi, to pļausi". Un es sevis veltīšanu strādāšanai, kurā man nav 100% gandarījums, necentīšos uztvert kā pienākumu vai kā investīciju labākai nākotnei. Es strādāšanu uztveršu kā dzīvošanu, kā iespēju dažādot manu ikdienu, lai tad, kad nodošos tām lietām, kas man rada vislielāku prieku, man būtu lielāks entuziasms. Bez tumsas mēs nespētu ieraudzīt gaismu.

P.s. Tieši šo zīmi sev pirms pāris dienām uztetovēju uz rokas, lai nekad neaizmirstu to, ka viss mainās un ka dzīvē iederas viss - gan labais, gan arī sliktais.