Šodien ir viena no tām retajām reizēm, kad liekas, ka viss, kas ar mani notiek, ir izskaidrojams. Teikšu godīgi - sajūta fantastiska. Liekas, ka vairāku tonnu smagums, kas mans ikdienā bija jānēsā līdzi, pēkšņi bija pazudis. Tā sajūta, ka varbūt tomēr būs lemts man dzīvot un būs man dota iespēja realizēt manus gadiem ilgi lolotos sapņu. Bet lai cik atvieglots es justos, es savu laimi bremzēju. Es neļauju saviem sapņiem un cerībām, kuras pēdējos gadus turēju aiz atslēgām, pārņemt mani. Man ir bažas, ka beigu beigās es aplauzīšos. Jo, kā jau teicu, man šādi atvieglojuma momenti ir bijuši arī pirms tam, bet vienmēr (atkārtoju, vienmēr) tie ir beigušies ar aplauzienu. Ar smagu aplauzienu, jo tas, ko es uzskatīju par patiesības mirkli, ka nu beidzot pirmo reizi savā apzinīgajā mūžā es varēšu pilnībā realizēt savu potenciālu, lai arī daļēji, bet tomēr bija izrādījušies maldi. Un tie aplauzieni ir tik smagi, jo aptveru, ka esmu kļūdījies. Bet visi mani pārdzīvojumi un mokas rodas no manas neziņas, kā norisinās dzīve un kā man to dzīvot, izvairoties no problēmām. Lai nu kā, par vienu lietu es esmu pārliecinājies, ka izdzīvo tas, kurš pielāgojas un mācās no kļūdām. Līdz šim man nav bijis pārmests, ka esmu stulbs, tāpēc ir cerība, ka arī šajā situācijā spēšu virzīties uz priekšu. Galvenais, nevajag nolaist rokas! :)