Pēc dafiga gadu mocīšanās beidzot saņēmos pieskarties pie savām drūmākajām domām, un sāku meklēt internetā, kas ir mans "samaitātības" cēlonis. Nebija tālu jāmeklē, jau pirmajā google meklējumā pirmais links (no vikipēdijas) un termins: "existential anxiety". Nu ko, it kā liekas, ka ar šiem vārdiem varētu sasaistīt visas manas mokas jeb, pēc citu sacītā, sevis žēlošanu. Pēc tam atkal google meklētājs, tikai tagad iepriekš pieminētā frāze. Pirmais links ved uz rakstu, kas izskatās diezgan saprātīgs. Sāku lasīt. Pirmā sajūta - bezcers, jo no sākuma tiek aprakstīti šī nemiera tipa cēloņi. Nu mats matā kā manas drūmās domas un bailes. Bet bezcers tādēl, ka visu šo laiku, kad mocījos ar šīm eksistenciālisma lietām, es klusībā cerēju, ka varbūt tas viss ir tikai iedomas. Ka šīs domas par to eksistenciālismu ir tikai nevajadzīga laika izšķiešana. Kāpēc tērēt laiku un lauzīt galvu, kādēļ mēs esam uz šīs zemes, ja par visu parūpējies ir Dieviņš, katram cilvēkam ir sava misija, kurā to pavada visu piesauktais liktenis. Ka vajag domāt labas domas, regulāri pateikties Dievam, ka viņš mums deva iespēju dzīvot. Un tad jau viss būs kārtībā. Ka mums nav jāuztraucās, ka nomirstot mēs kaut ko zaudējam, ka pēc tam viss turpinās. Ka otrpus plīvura atkal varēs satikties ar tūkstošiem mīļajiem no tekošās, kā arī no iepriekšējām tūkstots dzīvēm. Un attiecībā par nelaimes gadījumiem nav ko uztraukties, jo nekas nav nejaušs. Ja uzvedīsies kārtīgi un klausīs Dieviņu, tad nekas slikts nenotiks. Savukārt, ja tās nelaimes tomēr notiek, tad tikai paša vainas dēļ. Ja dzīves laikā piedzīvosi kaut kādu nelaimi vai zaudējumu, tad tas droši vien būs tikai tāpēc, ka bērnībā pārāk daudz spēlējies ar krāniņu, vai klausījies mūziku un spēlēji spēles, kurā figurē vardarbības tēmas. Jo vardarbība ir slikta. Redz, musulmaņi ir vardarbīgi, tāpēc mums kaut kas ir jādara. Ir jābrauc pie viņiem ciemos un ir jāsarāj, ka tā darīt nevar, ka viņiem būtu jauzvedās tā kā mums, kas tic Dieviņam. Ka ja visi ticēsim Dieviņam, tad viss būs kārtībā un visi būs laimīgi.
Atgriežoties pie tā raksta par eksistencionālo nemieru: Jo vairāk es to rakstu lasīju, jo vairāk man likās, ka kāds ir pieslēdzies manām smadzenēm un visas manas domas un spriedumus ir izlicis uz papīra. Un, lasot šo rakstu, manī parādījās ļoti maza cerības dzirksts, ka tomēr es neesmu sajucis prātā, kā pēdējā laikā biju paradis domāt. Ka ir arī kāds cits, kurš domā, kā es (kas zin, var jau būt es kārtējā panikas lēkmē biju tā sagājis sviestā, ka pats to rakstu pirms kāda laika pats uzcepu, vienkārši pats to neatceros :D). Ka varbūt mans skatījums uz dzīvi un mana nemiera iemesls nav tik sabiedrību graujošs, jo savādāk šī lapa sen jau būtu noņemta nost. Kad beidzu lasīt to rakstu, es jutos dīvaini, jo beidzot, pēc septiņpadsmit gadiem (man ir 25 gadi), es sajutu tādu kā atslābumu, jo es atskārtu, ka neesmu tik "unikāli tērēts", kā biju sevi iedomājies. Bet no otras puses ir vilšanās, ka visu savu līdzšinējo dzīvi es "būvēju" uz maldīgiem "pamatiem". Ka visiem entajiem sapņiem, kurus es savos jaunības gados sacepu, nebūs lemts piepildīties, kā es sākotnēji biju iedomājies. Bet izdzīvo tas, kas pielāgojas. Un es vēlos dzīvot. :)