Kurš idiots iedomājās izmantot balies kā līdzekli, lai "audzinātu" bērnus jeb (kas droši vien ir īstais variants) panākt, lai ar sīko būtu mazāk klapatu un mazāka noņemšanās? Ka tā vietā, lai veltītu laiku un pamācītu, kāpēc bērns rīkojies nepareizi, vecāki sabiedē bērnus, kādas šausmas un kādas elles būs, ja bērns neklausīs, ko vecāki tiem saka.

Bieži vien gadījumos, kad domāju, ka izškiežu laiku, es padomāju, ka reāli es nekad tik efektīgi neesmu rīkojies, ka situācijas, kurās daru lietas, kas nenes man pašam labumu, var tikt uzskatītas par zaudējumu. Ka tieši otrādi, tajās situācijās es varu mazināt nevajadzīgi patērēto laiku, ko veltu sašutumam un netaisnības izpaušanā, lai ātrāk pievērstos darāmajai lietai. Mēs tiecamies pēc maksimuma, mēs domājam, ka mēs darām maksimumu, kaut arī gandrīz vienmēr tā ir tikai sevis un citu mānīšana. Bet varbūt labāk dzīvot maldos, bet mierināt sevi, ka visu darām pareizi, jo tiecamies pēc mērķa, nevis samierināties ar dzīvi bez mērķa, dzīvojot ar neziņu, tajā pat laikā apzinoties, ka mūsu rīcība ietekmē daudz vairāk kā mēs spējam aptvert un sagremot?

Nav iespējams dzīvot laimīgu dzīvi, izvairoties no nelaimēm, kļūdām, sliktām domām un sajūtām utt. Bet mēs varam mainīt šo labo un slikto lietu īpatsvaru.