Vai mēs dzīvojam, lai mīlētu un būtu laimīgi, vai arī mēs mīlam un izjūtam laimi, lai izdzīvotu?

Vai cilvēki baidās no nāves, jo zemapziņā viņi apzinās, ka viņus sagaida kaut kas šausmīgs? Vai arī viņi nespēj samierināties ar faktu, ka viss, kā dēļ ir pūlējušies un ko ir uzskatījuši par vērtīgu, tiks neatgriezeniski zaudēts? Vai arī cilvēks nespēj samierināties ar domu, ka nomirstot, tiks zaudēta viņa esība un apziņa? Bet kāpēc tad dzimst jauni bērni? Ja dzīvības radīšana ir normāla parādība, ka tā nav šausmīga lieta, kā cilvēki un es pats agrāk iztēlojos nāvi.(jo nav taču tā, ka bērni ir seksa blakusprodukts?!?). Jo vairāk cilvēks, laikam ejot, attīstās, viņš arvien vairāk nododas sevis izglītošanai, un jo vairāk viņš pēta, jo vairāk secina, ka dabā nekas tāpat vien nenotiek. Ka galu galā cilvēki ir konstatējuši, ka nekas no tukšuma nerodas un arī nebūtībā nepazūd, bet tikai maina savu formu. Ka varbūt cilvēks jau no pašiem inteliģences un attīstības sākumiem zemapziņā apzinājās, kā daba ir iekārtota, bet nespēja to izskaidrot, tāpēc veidojās ticība pārdabiskiem spēkiem un dvēseles nemirstībai? Ka bailes ir nevis patiesības rīks, bet gan aizsardzības mehānisms, pasargājot sevi no nezināmā. Un, ka nezinot, kas notiek ar mums pēc nāves, bailes mūs mudina piesargāties, tādējādi, lai intelekta un brīvās gribas kombinācijā, cilvēks pie grūtībām neatmestu visam ar roku un neizvēlētos atbrīvot sevi no ciešanām. Jo katrs cilvēks ir daļa no dabas un ir svarīgi, lai cilvēks dzīvotu, jo ne tikai mūsu labklāība ir atkarīga no pārējās pasaules, bet arī pašai pasaulei esam vajadzīgi mēs. Ka nav jāmeklē dzīvei jēga, jo jēga ir visam, tikai mēs to nevienmēr izprotam.