Vai var vainot cilvēku par kļūdām, kuras tas ir pieļāvis nezināšanas dēļ?
Vai es esmu vainīgs, ka jau 8 gadu vecumā sāku domāt par eksistenci, par to kā būtu neredzēt, nejust, nedzirdēt, nebūt, ka šo domu rezultātā piedzīvoju pirmo paniku savā mūžā?
Vai es esmu vainīgs, ka mazs būdams (10 gadi), ļāvos, lai vecmamma mani izlutina, jo līdz šim dzīvoju pie vientuļās mātes, kurai bija jārūpējas par iztikas nodrošināšanu, ka viņai nepietika laiks un spēks par mani parūpēties un painteresēties, kā man iet?
Vai es esmu vainīgs, ka nenokonstatēju, ka ļaujoties lutināšanai, kļūstu mīksts, atrbīvojoties no atbildības un cīnīnšanās, ka zaudēju savu spēju cīnīties?
Vai tā bija mana vaina, ka 11 gadu vecumā nepadomāju par vecmammas garastāvokli, kad raudādams lūdzu, lai viņa nebrauc ceļojumā, jo baidījos, ka ar viņu tad var kaut kas notikt un viņa atpakaļ var arī neatbraukt?
Vai es esmu vainīgs, ka tad, kad vecmamma brauca ceļojumā, vectēvs man aizkaitināts uzrēca virsū, lai nedomāju sliktas domas, jo tās var piepildīties, es viņam noticēju? Ka tas, vai mans mīļākais cilvēks, bez kura nevaru iedomāties savu dzīvi, atgriezīsies mājās vesels, ir atkarīgs no tā, vai spēšu tikt galā ar savām domām, ka nedomāšu par bailēm.
Vai es esmu vainīgs, ka cenšoties par bailēm nedomāt, nespēju ar tām tikt galā, bet pretēji cerētajam, tās ķluva arvien spēcīgākas un grūtāk pārvaramas?
Vai es esmu vainīgs, ka man ir izteikta fantāzija, ka manas bailes bija tik reālistiskas, ka man reizēm sākās panika?
Vai es esmu vainīgs, ka manas bailes no nāves bija tik lielas, ka es pat baidījos sevi pakļaut bailēm ar mērķi tās pārvarēt, jo ticēju, ka jo katru reizi par bailēm iedomājos, jo reālistiskākas tās kļūst?
Vai es esmu vainīgs pie tā, ka vecmamma pāris gadus vēlāk nomira, jo es joprojām nespēju iemācīties savas bailes kontrolēt?
Vai es esmu vainīgs, ka uzskatīju sevi par atškirīgu no pārējiem klasesbiedriem, ka skolā tiku saukāts par zubri, jo man visos priekšmetos bija labas atzīmes, bet mājās man pārmeta, ka esmu slaists, jo praktiski nemācos, bet tikai skatos TV vai spēlēju datoru?
Vai es esmu vainīgs, ka laika gaitā centos apstrīdēt vectēva norādījumus un centos pierādīt, ka viņš ir kļūdījies, jo klusībā cerēju, ka arī viņa teiktais par slikto domu piepildīšanos izrādīsies nepatiess?
Vai es esmu vainīgs, ka biju tik ļoti apņēmies pierādīt vecēvam, ka nekļūdījos attiecībā uz studiju pārtraukšanu darba gaitu uzsākšanu, ka nemanīju, ka priekšnieks apzināti cenšas mani nogremdēt un ierādīt man vietu?
Vai es esmu vainīgs, ka tad, kad priekšnieks mani norakstīja, paziņojot, ka varu censties cik gribu, bet vēlamais rezultāts netiks sasniegts, ka ir manī vīlies, es to iztulkoju kā apstiprinājumu tam, ka neesmu spējīgs pārvarēt sevi un ka man nekad nebūs lemts pārvarēt savas bailes un ka būšu spiests dzīvot visu atlikušo mūžu, ka ar mani notiks kaut kas slikts un ka ar laiku tas piepildīsies, jo nespēju par bailēm nedomāt?
Vai es esmu vainīgs, ka padevos un pametu darbu, jo katru reizi, kad iedomājos par strādāšanu, uzreiz sajutos, itkā nebūtu trīs dienas gulējis, ka doma vien par stresa situāciju, kurā no mana darba rezultāta ir atkarīga mana labklājība, bet nezinu, kā to atrisināt, man izraisīja reiboņus, sliktu dūšu un sajūtu, ka tūlīt noģībšu?
Vai es esmu vainīgs, ka sākot strādāt par pastnieku, es tik ļoti baidījos saņemt pārmetumus no vadības, ka katru reizi, kad metu pastkastē sūtījumu, es nekādi nespēju sevi nomierināt, ka esmu darbu izdarījis pareizi? Ka katru dienu pabeidzot darbu, man padarīta darba sajūtas vietā bija paranoja un bailes, vai nākamajā dienā par mani nebūs sūdzības un soda sankcijas?
Vai es esmu vainīgs, ka izvēlējos pirmo reizi mūžā sākt cīnīties ar savām domām un pārtraukt nervu zāļu dzeršanu, kaut arī tajā pat laikā varēju meklēt jaunu darbu?
Vai es esmu vainīgs, ka nonācu pie pārliecības, ka neesmu vienpersoniski vainīgs pie savām nervu problēmām, ka tās ir sekas arī citu cilvēku paviršībai, kļūdām un nezināšanai?
Vai rīkojos pareizi pēc 12 gadu neveiksmīgas cīņas ar bailēm izlēmu, ka dzīvošu ,neņemot vērā savas bailes, ka samierinos, ka ar mani var notikt arī pats ļaunākais?
Vai rīkojos pareizi, apzināti pakļaujot sevi bailēm, panikai un trauksmei ar domu norūdīt sevi un iemācīties ar šīm emocijām sadzīvot?
Vai nekļūdos par motivāciju dzīvot izvēloties nevis bailes no nāves, bet gan iespēju gūt jaunu pieredzi, rīkoties, pieļaut kļūdas, meklēt šīm kļūdām risinājumu un tādājādi virzīt attīstību?
Vai esmu izdarījis pareizos secinājumus, ka sliktās doma un bailes nerealizējas, ka nav nekā vairāk par tām nepatīkamajām sajūtām baiļu laikā?
Vai neesmu kļūdījies domājot, ka bieži vien nelaimes ar cilvēkiem notiek, jo viņi dzīvi uztver par pašsaprotamu?
Vai nemānu sevi ticot, ka strādājot ar sevi, bailes, ka var notikt visļaunākais, man netraucēs veikt atbildīgu darbu. Ka šī apziņa par dzīves trauslumu man nākotnē palīdzēs, nevis apgrūtinās.
Vai nekļūdos domājot, ka manas panikas un trauksmes izpausmes nav nenovēršamas, ka ja strādāšu ar sevi, tad iemācīšos ar savām bailēm sadzīvot un varēšu dzīvot pilvērtīgāku dzīvi bez bailēm cīnīties par saviem mērķiem?
Vai nekļūdos domājot, ka nav pareiza veida kā dzīvot, ka dzīves jēga ir dzīvot momentā, neaizmirstot par pagātni un domājot par nākotni?
Vai nekļūdos domājot, ka mana tieksme ticēt labajam ir mana priekšrocība nevis apgrūtinājums vai posts?
Vai nekļūdos domājot, ka esmu tāds pats cilvēks kā citi, ne labāks ne sliktāks? Ka cilvēku dzīvi nosaka viņu rīcība nevis stāvoklis?
Vai nekļūdos domājot, ka cilvēki manu rakstu uztvers kā lūgumu izprast nevis pažēlot?