![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Tad, kad man darbā sākās pirmie pārmetumi, es dzelžaini nolēmu vērst visu par labu. Atceros, ka nākajamā dienā pēc tam, kad mani visu kolēģu priekšā pazemoja, uzskatot, kāpēc visi pārējie var un es nevaru, un cik degradējies vai izlaidies esmu, kopš sāku tajā darbā strādāt, es gāju pie priekšnieka, un lai cik grūti man tas bija nepatīkami, jo jau tad jutu, ka tieku čakarēts, es pilnībā uzņēmos vainu, un lūdzu priekšniekam, lai dod man iespēju pierādīt sevi, ka es strādāšu par 100%, lai tikai vērstu visu par labu. Pagāja krietns laiks, pat gads, kopš piedzīvoju to nervu sabrukumu, kad apjautu, kādu kļūdu biju pieļāvis. Es savā naivajā prātā nodomāju, ka, ja priekšnieks zinās par maniem cēlajiem nodomiem, viņš varbūt sāks mani cienīt un novērtēt manas pūles. Protams, es nekad neuzzināšu priekšnieka patiesos iemeslus. Var jau būt, ka es tiešām biju staigājoša katastrofa, ka sabojāju visu, kam tikai pieskāros. Ka sarunā, pēc kuras es piedzīvoju nervu sabrukumu, viņa teiktais bija realitāte, ka es nespēju strādāt atbildīgu darbu un, lai kā es censtos, iznākums nekad nebūs man labvēlīgs. Nevis, ka viņš apzināti mani grāva, jo pirms tam, kad man sākas visas tās nedienas, es norādīju uz nepilnībām, kas valda viņa uzņēmumā un nebiju mierā ar to, ka mani čakarē.
Ja kāds domā, ka es esmu mazohists, kuram bezmaz vai patīk mocīties, tad varu teikt, ka tā nebija. Jo, lai arī es nejutu to apkārtējo atbalstu, es pirmo reizi 22 savos dzīves gados sāku apzināties savu spēju cīnīties ar problēmām. Visu līdzšinējo dzīvi es bēgu prom no atbildības no sarežģītām situācijām, jo ticēju, ka es ar stresu nespēju tikt galā. Un tajā momentā, kad es darbā biju bezizejas situācijā, es pirmo reizi neļāju bailēm ņemt varu pār mani. Es pārvarēju to paniku un sāku darīt, kaut arī panikas iespaidā biju pārliecināts, ka man nekas nesanāks, ka tas būs lieki iztērēts laiks un, nepaklausot savām bailēm, es radīšu vēl vairāk problēmas. Es sāku rīkoties un, darot, nespēju noticēt tam, kas notika. Pirmo reizi, bez citu mudinājuma un atbalsta, nolēmu rīkoties par spīti bailēm, un es pieredzēju, ka manas bailes nebija realitāte. Es spēju pats ar saviem spēkiem atrast risinājumu. Es pirmo reizi mūžā iemācījos atrisināt uzdevumu, paļaujoties tikai uz savu spēju strādāt, un neizmantojot nekādus paraugus. Es beidzot sajutu, ka esmu spējīgs pats par sevi parūpēties.
Un laikam jau tas, ka beigu beigās priekšnieks, kuram bija teikšana par manu labklājību un kura uzticēšanos es tik izmisīgi centos izcīnīt, pateica, ka visas manas pūles īstenībā neko nenozīmē, ka līdz ar to tie sevis apzināšanās momenti ir nevis īstenība, bet tikai maldi un ilūzijas. Ka es, motivējot sevi turpināt cīnīties, īstenībā tikai radīju vēl vairāk problēmas. Ka vēlme radīt un parūpēties par sevi ir nevis man devusi spēju izdzīvot, bet ir iemesls manām ciešanās un visiem zaudējumiem, kurus es priekšniekam esmu radījis, bija tā lieta, kuru nespēju pārdzīvot, un kas beidzās ar to nervu sabrukumu.
Beigu beigās mani no darba neatlaida. Es pats aizgāju prom, jo pirmkārt man jau bija tādas veselības problēmas, ka doma vien par neizdevušos darbu man radīja bezmaz vai bezsamaņu un bezspēku. Otrkārt, es beidzot samierinājos, jo nevarēju apzināti turpināt radīt zaudējumus. Es samierinājos, ka nespēju paveikt darbu un man nebija cerības uz uzlabojumu. Es nevarēju samierināties, ka visu šo laiku es biju tā apmāts ar vēlmi izcīnīt vietu reālajā pasaulē, ka neredzēju, cik kaitniecisks biju un cik daudz zaudējumus radīju. Bet ar to manas problēmas nebeidzās. Pēc aiziešanas no darba es biju palicis bez pastāvīga naudas avota un nu biju atkarīgs no vecāku labvēlības. Jā, viņi tad teica, ka palīdzēs, bet es ar to nevarēju samierināties. Līdz ar to ātri vien atsāku domāt par darbu, bet katru reizi, kad sāku par to domāt, es kritu panikā, jo pirmkārt, es aptvēru, ka nav tāda darba, kurā nebūtu atbildība un otrkārt, kas mani biedēja visvairāk bija apziņa, ka es nespēju redzēt lietas, kādas tās patiesībā ir. Ka lūk, kā man beidzās iepriekšējā darba pieredze. Te nu es biju, izmisis, zaudējis ticību sev un tiem mistiskajiem spēkiem, jo, redz, viņi mani tajā darbā nepasargāja. Un tad es aptvēru, ka atbildība neaprobežojas ar darbu vien. Ka katra rīcība, ko es daru, nes atbildību un rada sekas. Ka mani nesargā nekādi augstāki spēki un ka mana un apkārtējo laklājība ir atkarīga tikai un vienīgi no manas spējas novērtēt situāciju. Ka visu dzīvi es biju domājis, ka dzīve ir droša un nekas slikts nevar notikt, bet tagad apzinos, ka garantijas par drošumu nav nekādas. Ka katrā sekundē, katrā situācijā ir teorētiska iespēja, ka notiek kaut kas traģisks. Bet ne jau tā apziņa mani biedē. Visvairāk mani biedē manas šaubas, vai es spēju pareizi novērtēt reālo situāciju. Visu līdzšinējo dzīvi es vadījos pēc principa absolūti izvairīties no jebkādiem riskiem. Bet tagad es apzinos, ka riski ir visur un es nevaru sevi pilnībā no tiem pasargāt. Ka vienīgā iespēja ir dzīvot, paļaujoties uz savu intuīciju un spriestspēju. Bet, lai kā es censtos, es nespēju samierināties ar šo apziņu, ka apzināti pakļauju riskam sevi un citus, turklāt mana nepārtrauktā uztraukšanās un panika neļauj pilnībā koncentrēties uz darbu, ko daru, līdz ar to es jūtu, ka risku apjaušana mani nevis pasargā, bet tikai tuvina iespējamajām nelaimēm. Ka vienīgais veids izdzīvot, ir neapzināties reālo situāciju, uzturot ilūziju, ka visu dara pareizi un ka pietiek ievērot kaut kādas tradīcijas, tad augstāki spēki mūs pasargās. Ka nezināšana ir svētlaime, bet es jūtu, ka esmu to apburto robežu pārkāpis un atpakaļceļa vairs nav. Ka visu dzīvi dzīvošu ar apziņu, ka esmu bezmaz vai noziedznieks, jo izvēlos pakļaut riskam sevi un citus, un ka katra neveiksmē es vainošu tikai sevi, jo pirms tam apjautu riskus, bet vienalga izvēlējos rīkoties. Par visu vairāk es vēlos dzīvot un cīnīties par savu labklājību, jo tagad, ka zinu, ka nekas dzīve nav pašsaprotams, es izbaudu katru patīkamo lietu, kas ar mani. Es dzīvi vairs neuztveru par pašsaprotamu.
Mans ieteikums citiem, lai neatkārto manas kļūdas: paļauties tikai uz sevi un nekad pilnībā neuzticies citiem cilvēkiem (vienalga, vai tā ir draudzene, māte, onkulis vai cilvēks televīzijā). Un neuztvert dzīvi par pašsaprotamu. Lai arī mani nepārtraukti moka šaubas, vai nekļūdos, bet es esmu sapratis, ka dzīve ir iespēja, nevis apgrūtinājums. Un lai cik smaga liekas dzīve, nekad nevajag padoties un zaudēt cerību. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, vienmēr. :)
Komentēt