justlive

6. Augusts 2013 07:03

Kā sadzīvot ar apziņu, ka, lai kā es censtos, nekad nebūs tā, ka visu būšu izdarījis pareizi, ka vienmēr pastāv iespēja, ka manas rīcības rezultātā, man pašam to neapzinoties, kāds var ciest? Visu dzīvi es gandarījumu par padarīto darbu esmu guvis no ilūzijas, ka viss ir kārtībā, ka spēju visu kontrolēt, ka mani vada liktens vai kāds tur augšā, nevis, ka dzīvē viss notiek pēc principa rīcība->sekas. Ja radās problēmas, es meklēju izskaidrojumu mistiskās parādībās, nevis savā vai apkārtējo cilvēku rīcībā. Es domāju, ka dzīvoju atbildīgi, jo apzināti nevēlēju nevienam ļaunu. Un guvu mierinājumu apziņā, ka spēju kontrolēt visu, kas ap mani notiek, un ka pārējo nosaka kāds augstāks spēks. Bet es kļūdījos. Kļūdījos, pilnībā paļaujoties uz citiem cilvēkiem. Laikam jau es esmu muļķis, un naivums ir sliktākā īpašība, kāda cilvēkam vien var būt, bet es ticēju, ka apkārtējie cilvēki domā kā es. Un ja es pats esmu centies dzīvot dzīvi, apzināti nedarot citiem cilvēkiem pāri, tad uzskatīju, ka citi cilvēki domā un rīkojas tāpat. Protams, visi, kas šo lasīs, nodomās, ka ar šādu attieksmi, agri vai vēlu aplauzīšos. Aplauzos, un kā vēl... Mana pirmā darba pieredze beidzās ar nervu sabrukumu un pilnību ticības sev zudumu. Bet nebija tā, ka tiku nolikts pie vietas vienā epizodē. Tas process vilkās septiņus mēnešus. Es varu samierināties ar nepārtraukto nosodījumu un nicinājumu, es varu samierināties ar nepārtraukto stresu, negulētajām naktīm un panikas lēkmēm, es varu samierināties, ka darbā tiku stādīts kā piemērs, kā nevajag strādāt, ka man visu laiku bija jāklausās, ka visi strādā labāk par mani, es pat varu samierināties ar man radušos paranoju, ka katru dienu, aizejot uz darbu, es baidījos, ka mani sagaidīs nopēlums un sašutums, cik slikti kārtējo reizi esmu strādājis un par kādu apgrūtinājumu es esmu kļuvis. Tas, ar ko es nevaru samierināties, ir apziņa, ka no visa pazemojuma, stresa un citām veselības problēmām es varēju izvairīties, jo nekas (ne finansiāl apsvērumi, ne vecāku spiediens) mani tajā darbā ar varu neturēja, tā bija tikai un vienīgi mana izvēle. Var jau būt, ka toreiz, kad viss tas murgs sākās, es pirmo reizi apzinājos, ka par laimi ir jācīnās un ka ir jāatbild par savu rīcību, jo pirms tam es, pretēji vecāku viedoklim, pārtraucu studijas, lai varētu strādāt uz pilnu slodzi. Līdz ar to, kad man sākās darbā nepatikšanas, es izjutu pienākumu atbildēt par savu rīcību (Tā teikt - sūdus savārīju, nu tad man tie sūdi pašam ir jāsatīra). Bez tam es pirmo reizi savā dzīvē apzinājos, ka manas rīcības sekas nosaka daudz vairāk kā tikai atzīmi liecībā vai diplomā. Tikai tad, kad sāku strādāt (22 gadu vecumā) es sāku apzināties, kāda ir cilvēka atbildība, ka no manas rīcības ir atkarīgs, vai projekts būs izdevies, vai priekšnieks saņems naudu par nodoto projektu un vai varēs pārējiem darbiniekiem samaksāt algas. Tiklīdz es sāku to apzināties, man pašsaprotama likās doma censties, lai mana rīcība neradītu citiem zaudējumus, un cik svarīgi ir izlabot savas kļūdas, jo nevarēju sadzīvot ar domu, ka manas rīcības, it sevišķi nolaidības rezultātā kāds cieš, un es neko lietas labā nedaru. Tā motivācija man bija tik stipra, jo es jau agrā bērnībā pieredzēju, ko nozīmē, ka cilvēks, no kura ir atkarīga mana labklājība, novēršas no manis, jo es pirms tam biju izdarījis ko sliktu. Un cik nepatīkama ir sajūta, ka apzinos, ka pats nevaru par sevi parūpēties un ka esmu atstāts likteņa varā ar apziņu, ka šajā situācijā nonācu savas rīcības dēļ.
Tad, kad man darbā sākās pirmie pārmetumi, es dzelžaini nolēmu vērst visu par labu. Atceros, ka nākajamā dienā pēc tam, kad mani visu kolēģu priekšā pazemoja, uzskatot, kāpēc visi pārējie var un es nevaru, un cik degradējies vai izlaidies esmu, kopš sāku tajā darbā strādāt, es gāju pie priekšnieka, un lai cik grūti man tas bija nepatīkami, jo jau tad jutu, ka tieku čakarēts, es pilnībā uzņēmos vainu, un lūdzu priekšniekam, lai dod man iespēju pierādīt sevi, ka es strādāšu par 100%, lai tikai vērstu visu par labu. Pagāja krietns laiks, pat gads, kopš piedzīvoju to nervu sabrukumu, kad apjautu, kādu kļūdu biju pieļāvis. Es savā naivajā prātā nodomāju, ka, ja priekšnieks zinās par maniem cēlajiem nodomiem, viņš varbūt sāks mani cienīt un novērtēt manas pūles. Protams, es nekad neuzzināšu priekšnieka patiesos iemeslus. Var jau būt, ka es tiešām biju staigājoša katastrofa, ka sabojāju visu, kam tikai pieskāros. Ka sarunā, pēc kuras es piedzīvoju nervu sabrukumu, viņa teiktais bija realitāte, ka es nespēju strādāt atbildīgu darbu un, lai kā es censtos, iznākums nekad nebūs man labvēlīgs. Nevis, ka viņš apzināti mani grāva, jo pirms tam, kad man sākas visas tās nedienas, es norādīju uz nepilnībām, kas valda viņa uzņēmumā un nebiju mierā ar to, ka mani čakarē.
Ja kāds domā, ka es esmu mazohists, kuram bezmaz vai patīk mocīties, tad varu teikt, ka tā nebija. Jo, lai arī es nejutu to apkārtējo atbalstu, es pirmo reizi 22 savos dzīves gados sāku apzināties savu spēju cīnīties ar problēmām. Visu līdzšinējo dzīvi es bēgu prom no atbildības no sarežģītām situācijām, jo ticēju, ka es ar stresu nespēju tikt galā. Un tajā momentā, kad es darbā biju bezizejas situācijā, es pirmo reizi neļāju bailēm ņemt varu pār mani. Es pārvarēju to paniku un sāku darīt, kaut arī panikas iespaidā biju pārliecināts, ka man nekas nesanāks, ka tas būs lieki iztērēts laiks un, nepaklausot savām bailēm, es radīšu vēl vairāk problēmas. Es sāku rīkoties un, darot, nespēju noticēt tam, kas notika. Pirmo reizi, bez citu mudinājuma un atbalsta, nolēmu rīkoties par spīti bailēm, un es pieredzēju, ka manas bailes nebija realitāte. Es spēju pats ar saviem spēkiem atrast risinājumu. Es pirmo reizi mūžā iemācījos atrisināt uzdevumu, paļaujoties tikai uz savu spēju strādāt, un neizmantojot nekādus paraugus. Es beidzot sajutu, ka esmu spējīgs pats par sevi parūpēties.
Un laikam jau tas, ka beigu beigās priekšnieks, kuram bija teikšana par manu labklājību un kura uzticēšanos es tik izmisīgi centos izcīnīt, pateica, ka visas manas pūles īstenībā neko nenozīmē, ka līdz ar to tie sevis apzināšanās momenti ir nevis īstenība, bet tikai maldi un ilūzijas. Ka es, motivējot sevi turpināt cīnīties, īstenībā tikai radīju vēl vairāk problēmas. Ka vēlme radīt un parūpēties par sevi ir nevis man devusi spēju izdzīvot, bet ir iemesls manām ciešanās un visiem zaudējumiem, kurus es priekšniekam esmu radījis, bija tā lieta, kuru nespēju pārdzīvot, un kas beidzās ar to nervu sabrukumu.
Beigu beigās mani no darba neatlaida. Es pats aizgāju prom, jo pirmkārt man jau bija tādas veselības problēmas, ka doma vien par neizdevušos darbu man radīja bezmaz vai bezsamaņu un bezspēku. Otrkārt, es beidzot samierinājos, jo nevarēju apzināti turpināt radīt zaudējumus. Es samierinājos, ka nespēju paveikt darbu un man nebija cerības uz uzlabojumu. Es nevarēju samierināties, ka visu šo laiku es biju tā apmāts ar vēlmi izcīnīt vietu reālajā pasaulē, ka neredzēju, cik kaitniecisks biju un cik daudz zaudējumus radīju. Bet ar to manas problēmas nebeidzās. Pēc aiziešanas no darba es biju palicis bez pastāvīga naudas avota un nu biju atkarīgs no vecāku labvēlības. Jā, viņi tad teica, ka palīdzēs, bet es ar to nevarēju samierināties. Līdz ar to ātri vien atsāku domāt par darbu, bet katru reizi, kad sāku par to domāt, es kritu panikā, jo pirmkārt, es aptvēru, ka nav tāda darba, kurā nebūtu atbildība un otrkārt, kas mani biedēja visvairāk bija apziņa, ka es nespēju redzēt lietas, kādas tās patiesībā ir. Ka lūk, kā man beidzās iepriekšējā darba pieredze. Te nu es biju, izmisis, zaudējis ticību sev un tiem mistiskajiem spēkiem, jo, redz, viņi mani tajā darbā nepasargāja. Un tad es aptvēru, ka atbildība neaprobežojas ar darbu vien. Ka katra rīcība, ko es daru, nes atbildību un rada sekas. Ka mani nesargā nekādi augstāki spēki un ka mana un apkārtējo laklājība ir atkarīga tikai un vienīgi no manas spējas novērtēt situāciju. Ka visu dzīvi es biju domājis, ka dzīve ir droša un nekas slikts nevar notikt, bet tagad apzinos, ka garantijas par drošumu nav nekādas. Ka katrā sekundē, katrā situācijā ir teorētiska iespēja, ka notiek kaut kas traģisks. Bet ne jau tā apziņa mani biedē. Visvairāk mani biedē manas šaubas, vai es spēju pareizi novērtēt reālo situāciju. Visu līdzšinējo dzīvi es vadījos pēc principa absolūti izvairīties no jebkādiem riskiem. Bet tagad es apzinos, ka riski ir visur un es nevaru sevi pilnībā no tiem pasargāt. Ka vienīgā iespēja ir dzīvot, paļaujoties uz savu intuīciju un spriestspēju. Bet, lai kā es censtos, es nespēju samierināties ar šo apziņu, ka apzināti pakļauju riskam sevi un citus, turklāt mana nepārtrauktā uztraukšanās un panika neļauj pilnībā koncentrēties uz darbu, ko daru, līdz ar to es jūtu, ka risku apjaušana mani nevis pasargā, bet tikai tuvina iespējamajām nelaimēm. Ka vienīgais veids izdzīvot, ir neapzināties reālo situāciju, uzturot ilūziju, ka visu dara pareizi un ka pietiek ievērot kaut kādas tradīcijas, tad augstāki spēki mūs pasargās. Ka nezināšana ir svētlaime, bet es jūtu, ka esmu to apburto robežu pārkāpis un atpakaļceļa vairs nav. Ka visu dzīvi dzīvošu ar apziņu, ka esmu bezmaz vai noziedznieks, jo izvēlos pakļaut riskam sevi un citus, un ka katra neveiksmē es vainošu tikai sevi, jo pirms tam apjautu riskus, bet vienalga izvēlējos rīkoties. Par visu vairāk es vēlos dzīvot un cīnīties par savu labklājību, jo tagad, ka zinu, ka nekas dzīve nav pašsaprotams, es izbaudu katru patīkamo lietu, kas ar mani. Es dzīvi vairs neuztveru par pašsaprotamu.
Mans ieteikums citiem, lai neatkārto manas kļūdas: paļauties tikai uz sevi un nekad pilnībā neuzticies citiem cilvēkiem (vienalga, vai tā ir draudzene, māte, onkulis vai cilvēks televīzijā). Un neuztvert dzīvi par pašsaprotamu. Lai arī mani nepārtraukti moka šaubas, vai nekļūdos, bet es esmu sapratis, ka dzīve ir iespēja, nevis apgrūtinājums. Un lai cik smaga liekas dzīve, nekad nevajag padoties un zaudēt cerību. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, vienmēr. :)