Jau kādu ilgāku laiku jūtos "iestrēdzis". Ir dusmas, izmisums, bezspēcība. Liekas, ka "nekas nesanāk". Bet tajā pat laikā kaut kur apziņas nostūrī ir blāva atziņa, ka nav gluži tā, ka nekas nesanāk. Jā, ir grūti, bet es turpinu dzīvot, turpinu funkcionēt. Ļoti iespējams, ka šajā grūtajā periodā es esmu pat audzis un attīstījies. Bet... vienalga neapmierinātība. Un tā no dienas uz dienu. Šodien man pielēca, kur varētu slēpties problēmas cēlonis. Nav jau tā, ka man nekas nesanāktu. Atslēga ir niansē, ka "nesanāk tā, kā es gribētu".

Protams, tā ir iedomu un mana ego problēma, kas pati par sevi nav īpašs. Bet man visu sarežģī tas, ka jau no pašiem pirmsākumiem esmu meklējis mieru un drošības sajūtu apziņā, ka es spēju tikt galā ar situācijām, ka dzīvoju saskaņā ar realitāti un apkārtējiem cilvēkiem. Visu laiku nepieciešamība sevi apliecināt, pierādīt, ka spēju. Pierādīt, ka esmu piederīgs. Un protams, vēl pāri visam ir bijis mans ideālisms, ka "teorētiski jebkas ir iespējams". Un teorētiski man būtu jāspēj jebko. Līdz ar to katrā reizē, kad nesanāk, tad uzreiz nāk reakcija, ka, pirmkārt, es kaut ko daru nepareizi. Spožums un posts ar tiem ideāliem. Kā jau ar daudzām lietām dzīvē.