Uz ielas grasos kāpt uz riteņa, lai vestu piegādi, kad man klāt pienāk vīrietis un prasa, cik var nopelnīt. Es atbildu, ka sūdīgi. Nosaucu konkrētus piemērus. "Bet kāpēc nemeklē valsts (?) darbu?" Atbildu, ka nevaru atrast. Jūtu, ka man sāk nākt virsū stress un dusmas."Kāda Tev profesija?" Neatbildu un sēžosuz riteņa, lai brauktu prom. "Es jau tev piedāvātu darbu, bet tu jau nesaki savu arodu." (Ķipa, es esmu vainīgs). Braucot prom, nosaku: "programmētājs". Tik dzirdu: "es varētu piedāvāt..." Jā, kā tad. Pat ja reāli piedāvātu ko piemērotu, neietu pie tāda cilvēka strādāt.

Nezinu, varbūt jāiemācās saņemties un uzreiz jāsūta tādus tipus ratā.