Pēc ilgāka laika, tagad piedzīvojot sirdsēstus par neveiksmīgu simpātiju rašanos (nu vismaz pagaidām tā pašam šķiet, ka būs neveiksmīgas, ka nekas tur nesanāks. Bet dzīvē jau visādi sanāk, lietas, apstākļi mainās utt), mani pašu nedaudz pārsteidza tas, ka mani nevis vilka uz bēdu dziesmām par salauztām sirdīm, neveiksmīgām mīlestībām, bet gan uz mūziku, kas zāģē: metāls, ātri, agresīvi ritmi. Tagad iedomājos, ka caur šādu mūziku es channeloju šīs spēcīgās simpātiju emocijas, kas man tagad bija saradušās. Nekādas jēgas un labuma no tām emocijām (un no tām izrietošām interpretācijām) nebūs. Un, pat ja nākotnē kaut kas tomēr sanāks, tad tas nebūs tāpēc, ka es tagad turējos klāt vai reaģēju uz šiem sirdsēstiem. Jādzīvo tālāk, un tad jau redzēs, kas notiksies.
Remoteness