Šodien guvu mini-panākumu: spēju nokārtoties pa lielam publiskajā tualetē, kad blakus kabīnēs bija citi cilvēki. Visu dzīvi esmu bijis ļoti cimperlīgs šādās situācijās, mēdza būt diezgan liels mentālais bloks. Lai gan - ja prasās uz lielajām darīšanām, tad tur nesanāk daudz ko domāt vai satraukties. Drīzāk šodien tualetes apmeklējums bija uzskatāms par panākumu tādēļ, jo līdz tam spēju izvairīties no lieliem stresiem un pārdzīvojumiem. Jau rīta pusē, kad nesanāca nokārtoties ierastajā laikā, nojautu, ka būs jāizlīdzas dienas vidū ārpus mājām. Tā arī bija, ka pēc dažām stundām sāka prasīties, bet šoreiz es neielaidos apsvērumos, kā nu man būs, vai sanāks utt. Vienkārši gāju un darīju savu lietu. Bet vienalga piedzīvoju nelielu satraukumu, ka sāku satraukties par smaku: ko citi cilvēki, kas atradās tualetē padomās. Bet nu, tualete taču, tās smakas taču piederas pie lietas. :D
Bet mentālajam blokam, lai spētu izdarīt lietas pie pisuāra, kad tualete pilna un citi vēl stāv rindā, netiku pāri. Pirms dažām dienām kinoteātrī mēģināju. Bet arī tad vienkārši gāju un mēģināju, lai arī pirms tam kino seansa laikā ilgi domāju, kā nu man būs un vai, piemēram, nevajadzētu aiziet uz tualeti pirms filmas beigām, kad tualete nebūtu pilna. Lai arī nesanāca, sevi par to nekaunināju un zemē sevi nedzinu.