Skaitļi un māņticības
Man dzimšanas diena ir 6. jūnijā. 2006. gadā, manā dzimšanas dienā bija jāiet uz skolu, un tad sanāca dzirdēt par to, ka 06-06-06 --> 666 - "velna skaitlis, nolādēts skaitlis, man dzimšanas diena velna dienā, ūūū".
---
Bērnībā 9 gadu vecumā sāku iet trenēties basketbolā, un vienu dienu bija jāizvēlas katram savs numurs spēļu formām. Pa vienam izsauca un lika izvēlēties. Protams, visi krutie numuri ātri vien tika izķerti, arī tie, no kuriem es gribēju izvēlēties. Saraksts jau gāja uz beigām, un es joprojām nebiju izsaukts. Tad trenere noteica: "Nu, vai nebūs neviens drosmīgais, kurš paņems 13?"
Mani izsauca nākamo, un es, treneres iedvesmots, izvēlējos 13. Pēc treniņa ģērbtuvē sākās replikas: "ūūū, paņēmi 13, tas jau velna ducis, nesīs tev nelaimi. Būs traumas, lauzīsi kājas, rokas, ribas utt."
Sagadīšanās vai likumsakarība, bet kopš tā laika man tā basketbola spēlēšana man pakāpeniski aizgāja tūtē: uz laukuma paliku nedrošs, baidījos no bumbas, negribēju braukt uz nometnēm, biju nelaimīgs. Pēc gada no basketbola aizgāju. Formu atdevu atpakaļ, bet skaitlis 13 palika ar mani. Turpināja mani mocīt. Sākuma vienkārši baidījos no skaitļa un par katru cenu centos no tā izvairīties. Vēlāk ar savu radošumu šīs bailes attīstīju līdz pakāpei, ka ne tikai 13 bija </i>nono bet arī kebkuras ciparu kombinācijas, kuru summa veido 13: 7+6, 8+5, 4+9 utt. Nevarēju aizmigt, nevarēju kāpt ārā no gultas pie noteiktām kombinācijām. Sāka jau reāli ietekmēt ikdienu, un ar laiku vecāki arī pamanīja. Aizveda mani pie pshihoterapeita, kur sesijas laikā tad stāstīju par maniem trobeļiem ar 13. Pēc seansa ārsts vecākiem piedāvāja ilgāku kursu ar vairākiem terapijas seansiem. Tā jau normāla terapijas forma, bet varbūt terapeits seansa laikā sajuta, ka man ir kas vairāk kā tikai bailes no 13. Bet vecāki attieca. Varbūt naudas apsvērumu dēļ, varbūt vienkārši nesaskatīja lietderīgumu šāda veida nodarbībām. Žēl, ka tā. Tagad, zinādams to, kas vispār ar mani jau no bērnības notika un kā man lietas attīstījās turpmākajā dzīvē, man tā terapija jau 10 gadu vecumā noteikti būtu ļoti noderējusi. Bet nu, kā ir, tā ir. Nebija terapija 10 gados, bet bija sākot ar 24 gadiem. Un līdz pat šodienai. Labāk vēlāk nekā nekad.
Šodien man skaitlis 13 liekas tīri tā neko. Smuks pirmskaitlis. Mans mīļākais skaitlis arī ir pirmskaitlis. Un nē, mans mīļākais skaitlis nav 13. :D
---
Bērnībā 9 gadu vecumā sāku iet trenēties basketbolā, un vienu dienu bija jāizvēlas katram savs numurs spēļu formām. Pa vienam izsauca un lika izvēlēties. Protams, visi krutie numuri ātri vien tika izķerti, arī tie, no kuriem es gribēju izvēlēties. Saraksts jau gāja uz beigām, un es joprojām nebiju izsaukts. Tad trenere noteica: "Nu, vai nebūs neviens drosmīgais, kurš paņems 13?"
Mani izsauca nākamo, un es, treneres iedvesmots, izvēlējos 13. Pēc treniņa ģērbtuvē sākās replikas: "ūūū, paņēmi 13, tas jau velna ducis, nesīs tev nelaimi. Būs traumas, lauzīsi kājas, rokas, ribas utt."
Sagadīšanās vai likumsakarība, bet kopš tā laika man tā basketbola spēlēšana man pakāpeniski aizgāja tūtē: uz laukuma paliku nedrošs, baidījos no bumbas, negribēju braukt uz nometnēm, biju nelaimīgs. Pēc gada no basketbola aizgāju. Formu atdevu atpakaļ, bet skaitlis 13 palika ar mani. Turpināja mani mocīt. Sākuma vienkārši baidījos no skaitļa un par katru cenu centos no tā izvairīties. Vēlāk ar savu radošumu šīs bailes attīstīju līdz pakāpei, ka ne tikai 13 bija </i>nono bet arī kebkuras ciparu kombinācijas, kuru summa veido 13: 7+6, 8+5, 4+9 utt. Nevarēju aizmigt, nevarēju kāpt ārā no gultas pie noteiktām kombinācijām. Sāka jau reāli ietekmēt ikdienu, un ar laiku vecāki arī pamanīja. Aizveda mani pie pshihoterapeita, kur sesijas laikā tad stāstīju par maniem trobeļiem ar 13. Pēc seansa ārsts vecākiem piedāvāja ilgāku kursu ar vairākiem terapijas seansiem. Tā jau normāla terapijas forma, bet varbūt terapeits seansa laikā sajuta, ka man ir kas vairāk kā tikai bailes no 13. Bet vecāki attieca. Varbūt naudas apsvērumu dēļ, varbūt vienkārši nesaskatīja lietderīgumu šāda veida nodarbībām. Žēl, ka tā. Tagad, zinādams to, kas vispār ar mani jau no bērnības notika un kā man lietas attīstījās turpmākajā dzīvē, man tā terapija jau 10 gadu vecumā noteikti būtu ļoti noderējusi. Bet nu, kā ir, tā ir. Nebija terapija 10 gados, bet bija sākot ar 24 gadiem. Un līdz pat šodienai. Labāk vēlāk nekā nekad.
Šodien man skaitlis 13 liekas tīri tā neko. Smuks pirmskaitlis. Mans mīļākais skaitlis arī ir pirmskaitlis. Un nē, mans mīļākais skaitlis nav 13. :D