Soli pa solim
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Stulbais "apzinīgums" (a.k.a. kreņķi)
Šodien izdomāju iet ārā braukt ar riteni. Braukt tālu (pēc maniem standartiem). Bet nejutos es optimāli, ēdu brokastīs mazāk kā parasti. Citiem vārdiem sakot, nejutos "gatavs" šādam bracienam. "Ūūū, āāā, kā tad es tagad braukšu tik tālu ar praktiski tukšu vēderu, spēki izsīks, būs man jāmocās. Vispār pats esmu vainīgs, ka jūtos tagad neoptimāli. Vakar pārāk vēlu, pārāk daudz ēdu. Būtu jāatkopjās no savām vecajām lažām un jāmācās no tām... blablabla... utt. utjp." Bet šodien man pofig uz tiem apsvērumiem. Paņēmu līdzi ūdeni un vienu banānu un gāju ārā braukt.
Braucu un kaifoju, cik labi jutos, cik viegla braukšana (droši vien tādēļ, ka kuņģis nebija piebāzts huehuehue). Beigās aizbraucu līdz sākotnēji nospraustajam mērķim un tad vēl papildus pāris km "nezināmā virzienā", rezultātā atklājot vēl vienu interesantu objektu (Ādažos tilts pāri šosejai). Uz tilta nedaudz atvilku elpu, apēdu līdzi paņemto banānu, un kādu minūti pajūsmoju, ka ir tādi banāni, kas tik ideāli der šādai situācijai. :) Un tad braucu atpakaļ.
Atpakaļceļā biju ieplānojis piestāt Alfā iepirkties. Biju uz ceļa diezgan ilgi, uz toleti nebiju kādu laiku bijis. Atkal mani uzrunāja vecais čoms Smadzene: "Ūūū, āāā, sāk tā kā gribēties uz toleti, bet vēl ceļš tik tāls. Ka tik nesanāk, ka, esot Alfā baigi gribēsies čurāt, nez kā tagad ar toletēm šajā Covid situācijā (atkal es vainīgs, ka iepriekš nenoskaidroju, vai toletes vispār ir vaļā sabiedriskās telpās, aiaiai), izjuks visa iepirkšanās, būs jāciešās. Kāpēc sev sarežģīt dzīvi, labāk savulaicīgi un, drošs paliek drošs, piestāt tagad kaut kur mežmalā un nokāroties. Tad viss būs ok, varēs mierīgi bez steigas iepirkties, blablabla, blablabla... Bet es attiecos un gluži vai aiz spīta pat nepieļāvu domu līdz Rīgai kaut kādā brīdī iemukt krūmos. "Kā būs, tā būs, tad jau redzēs", es nodomāju. Tā arī aizbraucu uz Alfu, mierīgi iepirkos, aizbraucu mājās, aizgāju vēl uz dažīem piemājas veikaliem, jo bija jānopērk vēl dažas lietas. Un tikai pēc tam, atnākot mājās, atčohņījos, ka vēl neesmu bijis uz toleti (un nebija tā, ka baigi gribētos). Šodien abās situācijās mans čaiņiks nolaida lažu.
Nebūšu jaunas Amerikas atklājējs sakot, ka vislabākās un visbagātīgākās pieredzes ir bieži gūtas situācijās, kad uzdrošinos neieklausīties iekšējā "apzinīgajā", riskējot visu aizlaist postā (vismaz tā tas apzinīgais man visu laiku ir teicis, ja es viņu neklausīšu).
Mūzika: London Grammar - Metal & Dust
 
 
Powered by Sviesta Ciba