Tiesa. Viens no vārdiem, kas raksturo mūsu pasaules esību. Mēs nemitīgi tiesājam, pasludinām spriedumus. Mēs nemākam citādi. Tas, mums šķiet, atvieglo dzīvi, ja viss un katrs ap tevi ir saņēmis spriedumu. Tad viss liekas skaidrs un mēs jūtamies droši. Mums patīk dzīvot pasaulē, kura ir saņēmusi savu spriedumu. Mūsu spriedumu. Nekas un neviens nav un nevar būt izņēmums.

Mēs galvenokārt dzirdam sevi, savas domas, kas joņo mūsos. Kāpēc? Mums nav laika, esam aizņemti, pilni ar sevi. Tā ir viena no, šķiet, nevainīgām, bet īstenībā baigām mūsu laikmeta slimībām -  nespēja ieklausīties, iedziļināties, saprast, veltīt nopietniem jautājumiem pietiekami daudz laika. Pirms esam noklausījušies līdz galam mēs jau bļaujam pretī. Pirms kāds ko mums teicis, mēs jau zinām cik viņš ir vērts. Mees izsakaam savus spriedumus par visu un katru. Un viss pārliecinoshaak runaajam par to, kuru nepazīstam un par kuru nekaa nezinaam. Pasaule ir pārpilna ar sekliem, virspuseejiem spriedumiem. Spriedumiem par visu - par mazaam un lielaam lietaam, par cilveekiem un par Dievu.

Tas starp citu laikam jau naak no muusdienu gjimeneem, jo vecaakiem nav laika uzklausiit savus beernus un vinji spriezh uzreiz, pirms beerns ir izteicis savas domas...un ar tieshi to pashu naakas saskarties skolaa...nu un taalaak sabiedriibaa... Lielaakaa dalja sabiedriibas nespeej un neprot pienjemt citaado... Zheel..jo mees tachu esam tik dazhaadi, bet daljai sabiedriibas gribas,lai buutu vienaadi, vienaadi domaajoshi, runaajoshi, nespeejiigi iedziljinaaties lietu buutiibaa utt...

var jau būt....
bet tā lielākā problēma, šķiet, ir tajā, ka sabiedrība ir tik tālu degradējusies, ka viņa nespēj atgriezties/pievērsties pamatvērtībām.
un ja mēs spētu kaut vienu dienu nodzīvot pēc principa - netiesā citus un tu netapsi tiesāts, - domāju, ka šī diena būtu daudz pilnvērtīgāk nodzīvota.
bet tās ir tikai manas subjektīvās domas...