Tiesa. Viens no vārdiem, kas raksturo mūsu pasaules esību. Mēs nemitīgi tiesājam, pasludinām spriedumus. Mēs nemākam citādi. Tas, mums šķiet, atvieglo dzīvi, ja viss un katrs ap tevi ir saņēmis spriedumu. Tad viss liekas skaidrs un mēs jūtamies droši. Mums patīk dzīvot pasaulē, kura ir saņēmusi savu spriedumu. Mūsu spriedumu. Nekas un neviens nav un nevar būt izņēmums.

Mēs galvenokārt dzirdam sevi, savas domas, kas joņo mūsos. Kāpēc? Mums nav laika, esam aizņemti, pilni ar sevi. Tā ir viena no, šķiet, nevainīgām, bet īstenībā baigām mūsu laikmeta slimībām -  nespēja ieklausīties, iedziļināties, saprast, veltīt nopietniem jautājumiem pietiekami daudz laika. Pirms esam noklausījušies līdz galam mēs jau bļaujam pretī. Pirms kāds ko mums teicis, mēs jau zinām cik viņš ir vērts. Mees izsakaam savus spriedumus par visu un katru. Un viss pārliecinoshaak runaajam par to, kuru nepazīstam un par kuru nekaa nezinaam. Pasaule ir pārpilna ar sekliem, virspuseejiem spriedumiem. Spriedumiem par visu - par mazaam un lielaam lietaam, par cilveekiem un par Dievu.