ir bīstami ar šāda veida viedokļiem, jo pastāv risks, ka sāc redzēt sakarības tur kur to nav, bet gadus daudzus atpakaļ jau teicu, ka jūtu kā nāk liela mēroga pārmaiņas. priekš tā kā cilvēks redz pasauli un mijiedarbojas ar to. ka ar vien mazāk paliek vietas vienaldzīgai, neapzinātai eksistencei, kura nenes sevī ilgstamību. šogad novērojams jau ļoti praktiskā plaknē. attiecības un biznesi arī ir pakļauti tādiem pašiem dabīgās atlases procesiem kā daba. tā jau ir sava veida daba. cilvēka radīta. tā vien liekas, ka balansēt starp jēgu un nāvi atļāuts arvien mazāk un mazāk un daudz kas ir spiests izbeigties, jo tam nav nākotnes; neefektīvi pielietota enerģija un izšķērdība. paliek tikai žēlums, bet žēlums ir priekš kaķēniem.

nopirku dzīvokli

nopirku plastmasas egli
un japāņu viskiju

biju ārā ar Sofiju un viņa atrada zem ķirša ābolu vecu melnu sapuvušu zem lapām ierakušos un zem tā melnuma bija viņš sulīgs un gaišs kā plūme.

man sāp sirds par to kā mirst lietas.

sākās ar to, ka saku, ka jūtos kā ieslodzīts, pēc tam kā nevis ieslodzīts bet miegā, kā zem zemes gulošs.
pārmaiņa notika kad atbildēju pats sev, ka neticu tam, ka ar mani nav viss kārtībā, jo tas bija pirmais apgalvojums par to ko es mēģinu pajautāt. bet kas bija pēc tam?
tātad bailes no tā, ka viss ir kārtībā actually. bet kkas vēl bija.
jautāju kāpēc es nejūtu.
kļuva fiziski vieglāk.
fiziski trūkst kustības vēriena.

Kkas notika arī pirms tam neatceros kas, bet es vienā brīdī atklāju ka man ir gari čirkaini mati atauguši. Bija meitene, kura man viņus ar pāris otas vilcieniem iekrāsoja pāri ar balti rozā dzelteni strīpām. Veikala ailes, kur satieku to meiteni. Viņa izrādās patīk Kārlim, bet nāk pie manis. Kārlis izrāda uzmanību, bet mēs sēžam uz soliņa uz bruģētas ielas vasarā. Es esmu kaut kādā pasākumā kur tālāk zālē publiski kko kāds runā un man oienāk Cirsis un rāda kkādu rakstu žurnālā, kur ir intervija ar mani. Viņš man iedod tādu kā vizītkartes tokenu. Tur ir arī Rojs kurš komplimentē par maniem matiem.

Krč meitenes un slava ja. es sapratu mhm.

reali iedvesmo līdz asarām reizēm arī šāds
https://www.youtube.com/watch?v=rnQBF2CIygg

Kaut kam skaidroju par ceriņu līdzību ar kaut ko, kad ir ziema. Imantā gāju starp tādiem un vienā bija iekārts banānu ķekars. Paņēmu vienu, no blakus mājas iznāca Jānis, kko teica, iedeva viņam, apsēdos uz ietves, ēdu banānu, pretī nāca gorilla, gribēju viņam iedot, bet viņš jau bija gabalā.
Satiku Madaru. Gulējām vnk gultā blakus no rīta un es viņu sabučoju un kko jautāju, viņa neatbildēja. Viņai bija garas brūnas ūsas, kā zābakbirste.
Man vienmēr naktī trūkst gaisa.

If i were a building, i’d be a castle with a heavy gate and a massive front door. Inside there’d be secret passages between rooms and floors. A cozy fireplace, a warm and bustling kitchen with two pantries, an echoing chapel with a vaulted ceiling, and tall, silent towers from which to look at the stars. There’d be a creeking stair into dark, foreboding dungeons covered in spiderwebs and a slightly dank breeze coming from passages without an end. There’d be a dusty, chaotic library with books all unsorted every which where.