i think i know what it is.
kad cilvēks neaizsniedzas nepasniedzas pieņem savu dzīvniecību? ne dzīvniecību, bet vājumu, gļēvumu, uzskatot to par savu pirmatnējo esību. nepieskaroties dievam paliek tumšajā barā, kas tam sniedz drošību siltumu un patvērumu. tā ir tā sajūta vēdera dobumā. tas vairs nav pretīgums un dusmas. tagad tā ir tikai tāda kā blāva vilšanās, bet ne negaidīta. kad cilvēks pamet savu cilvēciskumu, it kā tas nekas nebūtu, nekas tāds kas var pazust, nākošajā dienā ceļoties un skatoties spogulī.
kad es ar savām rokām pieskaroties kādam jūtos kā milzīgs un nevīžīgs lācis, ka manas rokas ir lielas un smagas. gaismiņa skaistā trauslā. ne jau trausla, bet man tā sajūta ir tāda. ka es ar pieskārienu savu aizmālēju mazliet. tuķstošiem gadu veca milža rokām. un tās nāk no manas galvas visuma, nesot un turot pretī. tikai ne ar nastu, bet ar mīlestību. to dieva mīlestību. es visiem un visam gribu dot mirdzumu. brīvību. lai cilvēks varētu, gribētu, spētu. saskatīt sevī bezgalību.
SWALLOW THAT SUN WHOLE YOU STILL STAR