`n tā.
Pēdējā dienā, kad braucu ar vilcienu no Vaivariem bija rīts, kuru es varētu pastāstīt kā aizsvīdušu logu, uz kuru tomēr spīd saule... ar svaigas rasas lāsītēm.
No sākuma bija melns un pūkains... rāpoja pa peronu viens pats. Nodomāju, ka uz nepareizo pusi šim sanāk un ieliku zālē, bet tad secināju, ka viss perons ar šiem nosēts.
Gribētu, lai kāds ar mani tā kādreiz izdara. Pazaudējis es esmu mieru. Šobrīd slīcinos antisociālā kretīnismā. Prāts pilns pretrunām un nezinu kur eju. Vai arī es vienkārši vakar izlādējos. Vai arī... ai. Bet vai es skaitos tāds pats kāds es esmu ja manī ir snaudošs... kaut kas liels un melns? Bet tad atkal... gribu arī būt šļūdonis un punķoties. Sabrukt. Gribu sabrukt.
Un ja es tik ļoti pielāgojos?
Nezinu ko es no sevis gribu.
Šodien mierīgā mūzika.
Laikam jau tās pašas dūnu segas vien būs.