jebatj kas par dzīvu naksniņu.
viens bija ka ievācos dzīvot dzīvoklī, bet izrādījās, ka tā ir kojveida vieta un ka ir daudzas blakusistabiņas ar jauniešiem kuri visu laiku ballējas. ievācos ar Madaru un tur bija gan Kintija, gan Elīza un vēl dahuja nepazīstami purni ar kuriem tusēja. Gribēju noorganizēt kārtību kaut kādu, bet mani nosūdzēja kkādam pārvaldniekam nepatiesi un mani gribēja izmitināt. Nepārtraukti ballīte un visi ar visiem laiž. Kko izmetu ārā un Elīzu nelaidu iekšā, palika kliegt ārā uz ielas. momenti kad Madara man stāsta kā viņa grib un ies tagad ar to tur citu bučoties. nācu mājās un pretī nāk ņirgājoši un es iegāzu Elīzai pa seju. Bet tas viss pohuj. Sajūtas ļoti dzīvas, galvenais. Kā mūžīga appistuma sajūta, neuzticība, dusmas, nesaprastums.
Bija vel lidzigi stasti un lidzigas sajutas, bet es tagad vairs neatceros. Bet generally tas ir kā pamosties ar masīvu reality check, par to kur un kad un ar ko tu vairs neesi, jo tu viens, bet vismaz tīrs un liels un priecīgs.
Tāda sajūta ka jogā atvēru kko.