Arī uz bērēm cilvēki iet lielākoties ar ilūziju, ka šis tik svētais pienākums var izlīdzināt viņu vainas apziņu par tādām cilvēcīgām lietām, kā krāpšana un tamlīzīgi, bet guess what - nevar! Ksde.
Man nebūs bēres. Ne jau es dzīošu mūžīgi, bet mani sadedzinās un par to kā ar mani sazināties tai saulēzinās tikai tie, kurus es gribēšu, lai ar mani sazinās, nevis visādas Lienes un Līvas. Man nebūs tāda pasākuma, kurā mani iebāž kastē un aprok 6 pēdas zem zemes un saliek virsū puķes un klišejas no bībeles, kamēr apkārt stāv bars cilvēku, kur puse no viņiem dzīvē mani nespētu iepazīt pat ja no tā būtu atkarīga viņu dzīvība. Raudošus vecākus es vēl paciestu, bet ja es kaut kādiem ņuņņām esmu bijis vienaldzīgs kamēr dzīvs, kādā jēgā viņiem būtu jānāk skatīties kā mani norok?