Darbs ir, bet šodiena šausmīga. Pat nezinu.
Man tāda sajūta, ka neko grandiozu nemaz nevarēšu pastāstīt. Ja kaut kas uzrodas, ielieku to cibā.
Ir tā, ka es aizeju uztaisīt maizītes ar tēju, uzlieku vārīties ūdeni un atnāku līdz datoram uzlikt mūziku... un tēju es apleju tikai pēc trim stundām, kad esmu nosēdējis cibā, tikai sekojot visādiem linkiem un lasāmvielai, kas mani aizved arvien tālāk un tālāk.
Pieļauju iespēju, ka mani patrieks no pārbaudes laika, jo likšos kaut kāds depresīvs vai es nezinu kāds vēl.
Es arī gribu mieru un būt viens, neatkarīgs un kāds tik vēl ne. Bet es nevaru bez... (šeit notiek novirze no konkrētas tēmas) mīlestības, piemēram, man vajag pēc kaut kā ilgoties un tiekties. Kā tādu bākuguni, jo tas varbūt ir vistuvākais kas vien var būt, lai es vienkārši nepazustu miglā. Es gribu, lai man būtu laiks būt vienam, lai man būtu laiks vienkārši skriet kaut kur lietū un pēc tam gulēt pie kamīna ar siltu kakao krūzi uz mīksta tepiķa, bet vienmēr par kaut ko jādomā. Nezinu.
Ai... man te morālā caureja sanāca. Bet tu esi mans vēstuļu draugs. Tu uz to parakstījies.
Klausos džezu. Mojito jātaisa skaidrā laikam.
Gribas man kaut ko dikti no tās dzīves.
Šodien, piemēram uzraku tekstu:
Mīlestība ir, kad sunītis tev nolaiza visu seju ari pēc tam, kad visu dienu atstāts mājās viens pats.
Anna, 4 g.
Izlasot ko tādu vienkārši es nezinu. Ai. Tā gribas kaut ko skaistu.
Tad vēl šodien man jautāja kā es varot paspēt visu, ko es daru. Kā es vispār esot varējis to visu paspēt skolas laikā. Un es sajutos, it kā manā dienā būtu vairāk par 24 stundām.
Es laikam neesmu cilvēks, kurš māk būt apmierināts ar to kas ir un mierīgi aiziet gulēt pirms 23:00, jo tā ir pareizi. Ir jau patīkami, bet tikai, ja ir miers, tāds liels, neuzmanīgs un ietīts milzīgā dūnu segā.
Bet lai tiktu pie miera ir tāda gara ķēdes reakcija.