zila debess un zaļa jūra pelēkā dienā.
es pat neaizgāju, kājas mani pašas aizveda.
domāju noelpošu divdesmit elpas, bet pie kādas divpadsmitās iegāja kaut kur dziļāk un piecēla, pacēla, piepacēla, un kājās no krasta smiltīm iesniedzās gandrīz vai zibeņi un augslejas sāka tirpt un kutināt, un visi punķi pa degunu lidoja laukā, seja pati savērpās un pa tās muskuļiem un ādu ložņāja un lēca laukā domas un nedomas līdz ar asarām un rūkoņu.
noskaloju pēc tam seju un rokas un atpakaļceļā cilvēkus aptaustīju pavisam citādāk.