man uz dirsas ir milzīgs un sāpīgs stresa augonis. struto and all that jazz. man ir riktīgs burnouts no darbiem un visām šitām pārmaiņām. mani atlaida no darba (aizvērās spēļu kompānija (surprise surprise spēļu kompānija Latvijā lolol)) un mēs ar Madaru pašķīrāmies un es pārvācos 250 faken kilometrus (btw pārvest savu iedzīvi maksā apmēram eiro kilometrā) lai darbotos inkubatorā ar savu ideju un sapni, kuram jau ir trešais prototips. un man būtu jādomā kā es izdzīvošu ilgāk par gadu, ja natradīšu jaunu McJob, bet man patiesībā šobrīd ir tāds pohujs. es nevaru vienkārši. es gribu pasēdēt un paspēlēt wowu un pastaigāt gar jūru un pajogot. tas nav depresīvais pohuj, bet gan noguruma. zini, zajebs. kā tai gifņā ar Brūsu Vilisu. plus lai sevi apzinātos un pārveidotu, ir kaut kam jāsalūzt. man jau nāk atblāzmas par tādām sajūtām. tādām brīvām miega smieklu sajūtām, kuras tev saka, ka tu esi fantastiska būtne un tu vari visu, ieskaitot tagad piecelties (jo tev nav jāguļ, ja tu nevari pagulēt) un uztaisīt pliks tostermaizi ar sieru un ieslēgt I Disappear by Metallica (savā winamp kolekcijā) vienos naktī, jo visa tava ēka ir tukša un tu esi vienīgajā apdzīvotajā dzīvoklī (a kruti), ā un ieliet Skotijas viskiju (jo tev ir, bļe). a gulēt visp pohuj un rīts būs tad kad tu piecelsies.