tātad pēc dejas biju uz kebabu un tur tādi krievi riktīgi. pieci mužiki ienāk kamēr es gaidu. visi tādi agresīvi un baigi bazarē un divas kaut kādas mazgadīgas šmaras vēl ar viņiem. sāk baigi skatīties uz bildēm pie sienām un ķip kaut ko baigi deklamēt, ka skaista zeme or something. bet nav svarīgi. svarīga bija sajūta, kā pēc šodienas dejas jutos un cik tas jutās kontrastaini un gribējās vienkārši rūkt tā dusmīģi. pēc nodarbības parasti eju pa ielu un mēģinu dziedāt. eemm tas ko es gribu pateikt ir, ka man sāp, mēģinot tos piecus mužikus iztēloties deju klasē, kur sevi var iepazīt.
šodien bija ļoti laba nodarbība. bija pat brīži kad es sajutu plūsmu un ar prātu necentos atcerēties kustības un tad mazliet reiba galva.
ir sajūta, ka man nemaz nevajadzētu citādākāstāvoklī kā tādā atvērtā priekā komunicēt ar cilvēkiem. līdzīgi kā pēc jogas, bet citādāk. jo savādāk baigi ar prātu visu mēģinu un bieži rodas pārpratumi. a tā es tik eju un smaidu un visi smaida pretī (izņemot krievus pālī) un viss ir saprotams.