Tā vien liekas, ka katru brīdi kaut kas smuks man paslīd garām, ko es nepamanu. Tā vien gribas visu pierakstīt un atcerēties. Tā vien liekas, ka saullēktus nobildēt nevar. Manas apelsīnīgās sajūtas spītē pretī laikam un paliek, kur bijušas. Cerams es daru viu pareizi, citādi ja nu zvaigznēm apnīk krist.

Nekad vairs neparakstīšos uz underground kino vakariem. Lai gan tā pirmā filma, pārmaiņas pēc izraisīja pārdomas. Cik mana dzīve skaista, bet es jau vispār pie skaistuma pieturos. Varētu padomāt jo nesakarīgāka filma, jo izcilāka tā liekas visiem kulturālajiem pseidointelektuāļiem. Vārdusakot būt gudram ir stilīgi, varbūt es neko nesaprotu no dziļās kultūras, bet man likās baigā hujņa.
Saullēkti ir skaistāki par saulrietiem.
Vispār, kā pierādās pēdējā laikā, arī daža laba klasiskā literatūra man ne īpaši. Ne jau saturs, bet pasniegšanas veids ir galvenais. Vonnegūts laikam mani ir izlutinājis un pie Kamī es miegu ciet. Tas ir tas, kas nomierina prātu kamēr liek sirdij pumpēt straujāk. Visi tie kukaiņi. Gribas kaut ko jauku šobrīd un jā... eh. Ne jau kaut ko.