ka es nekad neesmu bijis tā pa īstam iemīlējies?
ir tā, ka tās kaut kādas dienas kad viņu neredzēju un mēģināju sevi no tās situācijas kaut kā `izdomāt` ārā, man bija zudusi apetīte un garša un vispār nespēju koordinēti funkcionēt.
es pats mācos. vienmēr esmu par daudz domājis, bet šeit droši vien ir gadījums, kur ir vienkārši jājūt un viss. jo viss jau ir.
pavisam noteikti neesmu bijis tādās saistībās ar cilvēku, kur viss ir tik ļoti harmoniski un kārtībā un varbūt tas ir tas ko es arī nevaru saprast un kaut kāda daļiņa manī meklē kaut kādas kārtējās nepilnības. tas ir tik stulbi un necienīgi, ja jau es pats ticu, ka mēs esam viens veselums un tik spēcīgi. un es ticu. nekad neesmu bijis ar cilvēku, pret kuru varu izturēties pilnīgi ar visu sevi un nebaidīties, ka tas cilvēks tiks notriekts, bet laikam arī tās bailes no visiem šiem gadiem sevi kaut kā iemieso zemapziņā. bet es mācos un no tām muļķībām tieku vaļā kolīdz tām tieku klāt. jo tomēr es jau nekad neesmu bijis iemīlējies.
tas vārds arī gan tāds dīvains. negribu viņai to vārdu teikt, it kā, jo tas ir kas vairāk. tā nav iemīlēšanās, bet gan pilnīga vienesības apjausma.
jūtu arī savas kaut kādas ierastās `iemaņas`, kuras mani pašu kaitina, kuras instinktīvi `pielietoju`, kamēr viņa tam visam uzreiz redz cauri, un man ir tāds kā kauns par sevi. tik daudz krāmu ko atlaist. gluži kā tā dziedniece teica.
liec man mieru tu stulbā loģiskā puse un ļauj man sevi novērtēt.
Komētu lietus ir tāda reta paradība, bet tas tā vai tā ir lietus.