Pēdējo nedēļu guļu uz grīdas nevis gultā.
Vakar guļot sāku runāt. Kā lūgšanu, bet ne reliģisku, bet gan manu. Vārdi vienkārši paši nāca prātā, bet līdzīgi kā ar tiem brīžiem, kad tu, it kā, guli, bet tev šķiet, ka tu domā ārkārtīgi svarīgas un milzīgas un visaptverošas kosmiskās idejas vai arī vienkārsi lietas, kuras tu saki kādam, bet tā arī nekad nepasaki, realitātē to visu ienest ir pavisam savādāk un bieži vien līdz tavai realitātei nekas no tā nenonāk. Īsti kosmiski ir tad kad nonāk. Es teicu "Ļauj man šai zemē dusēt" un apraudājos.

Gars - : awake
Galvu ārda: heart of a coward