man šāda pieredze un izjūtas ir jaunas. Pirmo reizi tā sajūtu gadalaikus. Sajūtu to kā dzīvība manī rit savādāk cikliem ejot. Un redzu dabā sev apkārt nebeidzamas reflekcijas par to kā es par to jūtos. Kā arī iepriekš nebiju pievērsis uzmanību, ka arī zvaigznes debesīs aust un riet un brauc tā pat kā to dara Saule. Lielie rati aizbrauc pāri malai jau visai agri, mazie rati, savukārt, mūk no saullēkta prom uz rietumiem. Oriona josta saulrietam ir tieši pretī un naktī pārceļas tieši pāri mūsu galvām. Un tieši pirms rītausmas uzlec rīta zvaigzne - spožākā zvaigzne mūsu debesīs. Tās visas ir kosmiskas lietas, kurām ir tik pat liela nozīme kā tam, kur pa ceļam no mutes līdz dibenam, no rieksta mans ķermenis nodala un aprūpē katru molekulu un kā liek to lietā. Arī mēness uzlec un noriet tā pat kā saule un nebiju arī tam pārāk pievērsis uzmanību, bet tā pat kā, Saulei attālinoties, saules gaisma manā istabā katru dienu atkāpjas ar vien tālākā un šaurākā lenķī, mēness arvien kāpj zenītā, un atceros kā laimīgs liku pekas pret sauli kad tās gaisma manā istabā iespīdēja tik tuvu logam. Mēness pilnībā dominē šo gada laiku un tā vien sanāk, ka līdz saulgriežiem viss mirst - gan simboliski, gan savādāk. Man šķiet, ka es beidzot saprotu daļu saulgriežu patiesās jēgas. Ir pilnīgi absurdi, ka cilvēki savas dzīes cenšas pakārtot kaut kādai pašiedomātai nemainībai. Man ir sajūta, ka vispār ideāli būtu ielīst kādā alā uz Novembri un Decembri pahibernēties. Vai vēl labāk - pameditēt. Kā mūki Tibetā. Aizbraukšu kaut kad pamācīties.