vakar izdomāju iziet paskriet līdz kačalkai vienos naktī, jo izlīda ārā pilnmēness un bija ļoti gaišs.
ienākot atpakaļ iekšā es neaizgāju mazgāties, neaizgāju kārtoties, nepārvilku drēbes, neuzklāju gultu, neiztīriju zobus un neapsedzos ar segu, ne arī es paliku visu nakti augšā, lai pie kaut kā strādātu, kā biju plānojis kaut kādā versijā. es apgūlos uz grīdas uz muguras uz sava jogas matracīša un vienkārši atdevos zemei un tā arī paliku gulēt.
sapņojās ļoti brīvi sapņi un pirms aizmigšanas bija tāda sajūta, ka ar ciet acīm redzu tai tumsā, kas ir tad kad tu aizver acis, ar perspektīvu un kaut kā ļoti tālu. gandrīz vai varētu teikt, ka pravietiski sapņi. Un tagad, piemēram, zinu ko es darīšu katru nākamo Otrdienas rītu, lai mums abiem ar Timu būtu laba atzīme priekšmetā, uz kuru jāiet Otrdienas rītā. :D Kā arī tā nebija gluži sapņošana. Tas bija kas līdzīgs meditatīvai pieredzei, kur es redzu kā man neko nevajag - modinātāju, segas, gultas, atzīmes, skolu, laiku kā tādu.
Jo mazāk tu ņem, jo vairāk tu saņem.
Tagad gan man ir mazliet pavēss un drebina un gribās nomazgāties. :D