mjā, piem, es tik stipri aizkustinājos (pēc puspudeles vīna), lasot dzīvespriecīga cilvēka labās humora izjūtas un asprātības pārpilno tvitteri, ka tas rezultējās 10minūšu sāpju raudāšanā, kurā sāpēju par visiem skumjajiem cilvēkiem, kuriem nevar/nevaru palīdzēt (un tā arī nesapratu, vai sāp tiešām empātiski par to, ka viņi nav priecīgi, vai tomēr žēloju sevi, ka neesmu The one, who actually makes someone happy (iedomība). gandrīz uzsprāga smadzenes)