bieži sapņos figurē. Tāda groteski milzīga, neapstādināma dzīves parādība. Bez žēlastības gan viss metāls, gan konduktori. Cik reizes bijis visādos veidos bail, bet tagad uz ballīti Uģis aicina, kamēr pēkšņi Vaivaru mežā pienāk vēlviens tāds milzīgs vilciens un es kāpju garās jo garās kāpnēs, lai tiktu iekšā un eju pa vagoniem cauri kaut kur. Ar sarkaniem benķiem. Un nav īsti bail. Ir sajūta, ka vilciens mani izglābis no kaut kā. Stīvenam arī laikam vilciens bija tāds bērnības ērms. A kāpēc tā. Apziņa arī, ka Ratnieku ābeļdārzs pa ziemu arī ir vienā sniegā. Tā ir tāda pati pasaules daļa kā visas pārējās. Un arī katrs cilvēks ir tāds pats kā nākošais, kurš ir atbildīgs par šīs cilvēces esību.