it īpaši patika tas brīdis kad sēdēju Eglē un tas negaiss uznāca tāds, ka aizpūta visu nah prom pa gaisu un trīs sekundēs biji izmircis līdz ādai. Man šķiet, ka tādi brīži mani dara dikti laimīgu.
Šeit atpakaļ, savukārt, visi atkal tādi aizvērti un jūtu kā lēnām atkal ieslīgšu sabiedriski melanholiskā, bet tai pašā laikā iedvesmojošā un produktīvā rutīnā. Atbraucu atpakaļ un šeit viena meitene atbraukusi arī atpakaļ no brīvdienām. Bet reāli viņu vēl neesmu redzējis, lai gan dzīvojam blakus istabās. Tas tā normāli? Jo neiešu jau pie aizvērtām durvīm klauvēt. Viens francūzis teica, ka kopš viņa atbraukusi viņš viņu reāli tikai kādas trīs reizes redzējis. A man durvis visu laiku vaļā. Ne pat apsveicināties. Reāli nesaprotu es pirmās pasaules cilvēkus. It kā, nu jau aizgājusi gulēt a es uzliku sēnes lai močī tādā normālā skaļumā. Varbūt būs iemesls nākt sūdzēties. Un dzīvoklis arī tāds nekārtīģs viss. Visiem pohuj kādā vidē dzīvot. Sākšu vienkārši mest visu ārā, kad te izvāksies uz jauno semestri. Bet vispār nevaru sagaidīt lekcijas.
Aizbraucu mājās un Jančukam visu dzīvi izmainīju.
A kur Gerd?