The shine of hands

es biju tukumā pēc smukuma šodien satikt dzívoka pircēju Ievu ar viņas ģimeni. kā lai pasaka to cik man daudz atmiņu ir tajā vietā. spēcīgu. es ik pa laikam jutu ka tūliņ apraudāšos tur stāvot. ļoti gaiša ģimene un ļoti priecīgs match. saderīgi viņi tur ar diviem bērniem. un jutās tur tas viss gaisā. es sajūtas burtiski varēju sataustīt un kāes mijiedarbojos ar to lauku. Ieva un viņas mamma arī juta. vīri tur tā - pa maliņu. stipra tā viņas mamma. es atradu aiz skapja vienu nerf gun lodi kura tur bija bijusi gadus gandrīz 20. es atradu aiz tapetes vecu omes virtuves nazīti. un bildi ar abiem kaut kādā cilvēku pulkā - varbūt tā bija viņu skola, kur abi strādāja. varētu būt gadus 45 atpakaļ. atmiņas jau nevar paņemt līdzi. tās ir tevī iekšā pašā tikai. sašautā lampa joprojām tur, kuru es sašāvu un opis līmēja. visu to laiku pēc tam kad viņš aizgāja, viņa istaba tika turēta tāda kādu viņu viņš atstāja. un visu to laiku apziņā man, kā viņa guļ slimnīcā. es nezinu kas tas viss ir. šķiet tik nenormāli gara diena un tik intensīvi tas viss, ka atbraucu atpakaļ un ap trijiem vienkārši parubījos no bezspēka krēslā un pamodos pēc pusotras stundas nosvīdis.
man gribās kādu satikt, ar ko es varētu dalīties ar visu kas man ir. kādu no savas sugas. reizēm ir vientulīgi un tagad vēl tas sentiments viss.
es, savukārt, pērku sev dzīvokli. man būs pirmo reizi vieta kas ir manis paša man pašam.
izgāju beigās arī ārā pavēdināt galvu vakarā un papētīt eksponātus. uzmanība jūtami izsijāta un grūti kaut kam pieķerties. vienkārši ar austiņām pavaiboju un paskatījos. Noasā paklausījos tumšos nihilistus un tādi tur apmēram arī stāvēja. viss apskatāmais šķita diezgan bezpersonisks - tā, it kā, būtu dizainēts un veidots pēc kādu valsts vīru pasūtījuma. Vērmaņdārzā trāpīju uz Austra Kalniņa klavieri. tur gan varēja redzēt mīlestību un tas mani atgrieza pie šodinas pareizās mūzikas, jo visu dienu staigājot un braucot es pa spotifaju kkādu random huiņu slēgāju un meklēju un nekas nepatika.
ar mammu varu parunāt neaizstāvoties.
saskatu kaut kādu likumsakarību savās spējās būt klāt un centrētam situācijas kur mijiedarbojos ar citiem ar to cik ļoti jūtu caur sevi plūstam gan savus, gan citu laukus un sanāk ka jo spēcīgāks jūtos, jo spēcīgāk mani saviļņo patiesība un jūtu kā spiežas ārā pa acīm tas skaistums visa dzīvā.

Galvu ārda: gilad hekselman - verona