Dienskaitis
Back Septembris 2023
12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
Ķēmkarte
Juriic
User: [info]juriic
Name: Juriic
Page Summary
viz - 13. Augusts 2018
.
ā es tātad biju pie cita jogas pasniedzēja un kad pēc nodarbības pieminēju, ka viņa jogā sajutu kundalini elementus, viņš pēkšņi sāka izturēties ārkārtīgi noraidoši un apgalvoja, ka kundalini joga nav pieejama parastiem mirstīgajiem un, ka jebkurš kas to pasniedz, maldās un dara to nepareizi un, ka viņš nu noteikti to nedara, un, ka tas vispār ir bīstami. viņam tikmēr piebalsoja viens cits džeks, kas tai nodarbībā arī bija un pats arī pasniedz un man nepatika viņa seja. :D
manas jogas pieredzes laikā šis ir trešais pasniedzējs, kurš pats pret kaut kādu jogošanas daļu izturas kā pret sakrālu tabu. es nesaprotu kā var mācīt jogu, tai pat laikā sevi nodalot. kundalini, piemēram, jā, var uzskatīt par enerģijas mākslīgu 'uzkačāšanu' un 'apsišanos' no holotropiskas elpošanas, bet tā pat var arī jebkuru jogas fizisko asanu uzskatīt par vienkāršu ķermeņa stiepšanu un laimes hormonu izdalīšanos gan no rūpīgas muskuļu darbības un atslābināšanās, gan arī no smadzeņu šūnu 'atlaišanas' un smadzeņu šķidruma labāku piekļuvi pelēkajām šūnām un skābekļa apgādi. atslēgasvārds šeit ir 'vienkārši'. jo patiesība jau vispār ir diezgan vienkārša, bet to nevar atraut un reducēt no kopējās pieredzes un atņemt tai jēgu. tavs ķermenis ir pilnīgs ar visu kas tam ir dots, un ja tu savā praksē tā vai citādi sajūti un atrodi kaut ko jaunu un par to priecājies, tas nozīmē, ka tavs ķermenis tev ir iemācijis kaut ko jaunu un tas transformē tavas eksistences pieredzi un to kā tu sevi tajā redzi. pieredzes liegšana jogā ir tas pats kas jebkuras institucionalizētas reliģijas svētie panti, kuri autoritāri nosaka tavu vietu kaut kādā organizētā dzīves struktūrā. tas ir absolūti liekulīgi. jogā ir nepieciešama sirds un elpa un no tevis tiek prasīts tikai tas, lai tu mēģini. tev nevar būt tabu pret tevis paša ķermeni vai pieredzi. tas ir aplami! viss.
.
I throw out my pictures all on the canvas
but the canvas seems never enough
so I pick them all up and rearrange them,
kindly, timidly
throw some out, draw anew.
while my canvas gets bigger
and the boulder that I am pushing
is not giving under my strength
but in secrecy the boulder is not a boulder at all.
it is the end of a lever.
and the canvas goes on forever.