es esmu savu māju šķūņaugšā un te ir pilns ar visādām manām mantām. Ne tikai kaut kādas grāmatas, bet arī no tukuma mājām mana mūža pirmā padomju laika naktslampa. Tāda spīdīga un kantaina un tur iekšā griezās krāsains cilindrs. Mana vienīgā gaisma, kas bija man pašam, kura nebija jāslēdz ārā, lai taupītu elektrību. Man mamma jautaja, vai es atceros, kā mēs bijām nabadzīgi bērnībā un es nezināju ko atbildēt. Jo ja tā padomā, šķita jau, ka viss ir kārtībā un man laikam vienkārši tas nebija aktuāls faktors dzīves kvalitātei. Šodien satiku arī Roli. Runājām pie galda un ēdām šašliku. Un viņš stāsta kā viņš no mājām uz pus gadu apmaiņas programmā aizbraucis, kamēr jāatstāj mājās māte ar tēvu, kuram smaga šizofrēnija. Nav galīgi īstais naratīvs šitam, lai būtu tik smieklīgi kā bija, bet ideja bija, ka atliek uz pus gadu aizbraukt un tēvam aizbrauc jumts. Jo šizofrēnija jau uznāk lēkmēs. Un visādas līdzīgas lietas, par dzīvi, kuras man liek ieraudzīt savas problēmas objektīvākā perspektīvā. Un atkal raudu. Man ir tikai viens cilvēks, kurš pazīst mani visu. Es negribu to cilvēku pazaudēt. Laikam tikai dabiski ir identificēties ar mantām kas mums apkārt. Nespēju iedomāties, ka varētu būt savādāk. Laikam tāpēc nosodu Emīlu regulāri. Bet nosodīt ir slikti; tu nevari būt brīvs, ja tu nosodi citus. Virs manas gultas šobrīd kaltējas pirtsslotas un no vienas istabas puses loga līdz otram ik pa brīdim izpūš meža vējš. Un circina ārā sienāži un viss smaržo.