Es esmu un vienmēr būšu viens, jo pārāk labi sevi apzinos un vienīgā vieta, kur mans es spēj būt pilnīgs ir mans prāts, kurā nevienam citam nav iespējas būt. Viss pārējais ir lietas, kuras ir ārpusē, kuras liek man tām pievērsties tikai, ja tās nav kārtībā, ņemot vērā, ka mani vispār interesē to kārtība, vai ja man no tām nepieciešamas zināšanas. Bet kolīdz tās ir kārtībā, man nav nepiecišama to klātbūtne, lai izbaudītu to esamību. (draugi u.c.)
Es ticu dievam tāpat kā es ticu laikam. Abi šai vispārinājumā ir apzīmējumi. Laiks apzīmē enerģijas vienības, ar kurām tiek mērīts lietu ilgums; tas ir mūsu piešķirts apzīmējums enerģijai, kura nav īsti izprotama ar mūsu šābrīža domu instrumentu klāstu. Dievs, savukārt, apzīmē visu, fizisku un metafizisku, patiesību. Ne kādu konkrētu patiesību, ne kā brīvību, kura pastāv izvēles situācijā, bet kā patiesību, kura arī, ar mūsu līdz šim brīdim iegūto domu instrumentu klāstu, nav pārnesama skaidrākos vārdos; to var tikai pārdzīvot vai pārnest vārdiskos piemēros, kas jau vairs nav esenciāla patiesība, bet kāda patiesība.