Ir dienas, kad es pamostos un redzu sauli, un spēlējos un priecājos, un jūtos normāls. Bet vienmēr atgriežos savā tumsā, kur ir tikai haoss. Es negribu, es esmu noguris. Bet agrāk vai vēlāk tas vienmēr notiek. Es slēpjos? Bet es to daru apzināti. Bet nav izvēles. Ideālu nav un viss ir tikai subjektīvs. Vienmēr divejāds. Mana saule ir melna un man nekas nepalīdz. Man bija daudz sliktāk gan. Pirms jaunā gada. Pirms pus gada. Manī ir nepārtraukts uztraukums. Es tikai turpinu vērot no malas. Mana drošība ir nestabilitāte. Man pietrūkst siltas zāles un uguns. Nekāds tirpums nepalīdz, bet es turpinu reizēm tirpt. Viss ir tikai tukši objekti. Es gribu sev palīdzēt. Es nezinu kā runāt, kā domāt. nezinunezinunezinunezinu. viss ir vientuļš. Mana mīlestība pārvērtusies no sarkanas lillā un no lillā tumši zilā. Man ir žēl, ka manī nav Dieva.