a sapnis. tikko biju aizmidzis. Jo pa dienu tā pēķšņi gulēt ir forši.
Es biju PĀRLIECINĀTS, ka es patiesībā pamodos, nevis, ka tas bija sapnis. Tas nekas, ka dzīvoklī bija parādijušās vairāk istabas. Un man arī bija ticība, ka durvis uz tām istabām mūžīgi ir pastāvējušas, vienīgi neviens nebija vēris vaļā. Kaut kādi stulbi turku couchserferi un kaut kādas glītas meitenes un kaut kāds haoss. Ticami līdz mirklim kad man sagribējās atrast kādu kas kas šeit patiešām dzīvo. Izgāju ārā no dzīvokļa un tur notiek būvdarbi. Kas arī ir ticami. Prasu kas te notiek un meitene atbild, ka es esmu 15. stāvā. Cilvēkam, kurš ir pārliecināts, ka neguļ... well. Sāku frīkoties ārā. Pirmajā stāvā mani sagaidīja Alens no kursa, kurš arī izrādās bija būvnieks un... man kakls bija ciet. Prasīju Alenam ko viņš šeit dara un pēkšņi visu pārējo būvnieku sejas arīj bija Aleni. Sāku panikot. Ar būvnieku liftu uzbraucu un atjēdzos, ka esmu kādā futūristiskā lidostā. Kura bija pilna ar cilvēkiem, kuri iemieso savas dzīves būtību dažādās vienkāršās aktivitātēs. Viens čalis sēdēja uz grīdas un kaut ko murmināja pielicis pistoli pie deniņiem. Tad es sāku apjēgt, ka tas ir sapnis. Un apzināties savu rīcības brīvību. Tā bija ļoti subjektīva paranākotne though. Ļoti episka. Žēl, ka ne sūda neprotu zīmēt. Un varbūt ne tik ļoti sižets, kā sajūta bija svarīga. lai neaizmirstas.