Lūk, izrādās, šajos grūtajos (wtf!) laikos dienas gaismu ir ieraudzījusi šāda grāmata
http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/?shop
Tā tiek reklamēta ar sekojošu tekstu:
"Mūsdienu "ars vivendi" meklējumi, reflektīva pārdomāšana un zinātniska analīze savā ziņā ir filosofijas pašpārbaude, atsakoties no abstraktas teoretizēšanas, analītiskas vāvuļošanas un veidojot dzīvojamu filosofiju. Vienlaikus tas ļauj atskatīties un konstatēt, ka filosofijā vienmēr ir saglabāts dzīvesmākslas uzskats, kaut arī dažus pēdējos gadsimtus dominēja vai šķita dominējam izziņas problemātika, zinātņu gnozeoloģiskie jautājumi. Dzīvesmākslas aspekta izstrāde filosofijā ļauj no jauna pievērsties cilvēkam, viņa dzīvesvedumiem, dzīvesformām, eksistences tehnikām, kā arī veidot jaunus sadarbības lokus ar citām disciplīnām (vēsturi, socioloģiju, teoloģiju, psihoterapiju, mākslu u.c.). Dzīvesmākslas izstrāde ir filosofijas pašnoskaidrošanās un cilvēciskošanās. Vāka dizains Māris Kūlis."
Negrasos komentēt visas šajā citātā rodamās blēņas (Tikai norādīšu, ka man topā ir "analītiskas vāvuļošanas" pretnostatījums "dzīvojamas filosofijas veidošanai"; interesanti, kā viņi tur veido savu "dzīvojamo filozofiju"? Dziedot, dejojot, svilpojot, vai vēl kaut kā savādāk? Un ja jau viņi veido "dzīvojamu" filosofiju, tad kuri tad ir tie pipeļštoki (ar jūsu atļauju dāmas un kungi!) kas uzdrošinās veidot nedzīvojamu filosofiju vai pat, dies' pas', filozofiju? Bet, piedošanu, mazliet aizrāvos...) Tātad atpakaļ pie priekšējiem zobiem.
Gribēju vaicāt, vai kāds šeit zina kaut ko sīkāk pastāstīt par grāmatas saturu. Piemēram, kuri ir tie saulveži, kas veido "dzīvojamo filosofiju" Latvijā, Baltijā un Eiropā (kā redzams, Austrālijai un, protams, Amerikai (nedz vienai, nedz otrai) "dzīvojama filosofija" nespīd), un pats galvenais - kā tieši viņi to dara?
p.s. Jā. Gandrīz aizmirsu. Sūtu bučas Mārim Kūlim. Grāmatas vāka dizains reāli rauj nost jumtu. Vienkārši ģeniāli.
http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/?shop
Tā tiek reklamēta ar sekojošu tekstu:
"Mūsdienu "ars vivendi" meklējumi, reflektīva pārdomāšana un zinātniska analīze savā ziņā ir filosofijas pašpārbaude, atsakoties no abstraktas teoretizēšanas, analītiskas vāvuļošanas un veidojot dzīvojamu filosofiju. Vienlaikus tas ļauj atskatīties un konstatēt, ka filosofijā vienmēr ir saglabāts dzīvesmākslas uzskats, kaut arī dažus pēdējos gadsimtus dominēja vai šķita dominējam izziņas problemātika, zinātņu gnozeoloģiskie jautājumi. Dzīvesmākslas aspekta izstrāde filosofijā ļauj no jauna pievērsties cilvēkam, viņa dzīvesvedumiem, dzīvesformām, eksistences tehnikām, kā arī veidot jaunus sadarbības lokus ar citām disciplīnām (vēsturi, socioloģiju, teoloģiju, psihoterapiju, mākslu u.c.). Dzīvesmākslas izstrāde ir filosofijas pašnoskaidrošanās un cilvēciskošanās. Vāka dizains Māris Kūlis."
Negrasos komentēt visas šajā citātā rodamās blēņas (Tikai norādīšu, ka man topā ir "analītiskas vāvuļošanas" pretnostatījums "dzīvojamas filosofijas veidošanai"; interesanti, kā viņi tur veido savu "dzīvojamo filozofiju"? Dziedot, dejojot, svilpojot, vai vēl kaut kā savādāk? Un ja jau viņi veido "dzīvojamu" filosofiju, tad kuri tad ir tie pipeļštoki (ar jūsu atļauju dāmas un kungi!) kas uzdrošinās veidot nedzīvojamu filosofiju vai pat, dies' pas', filozofiju? Bet, piedošanu, mazliet aizrāvos...) Tātad atpakaļ pie priekšējiem zobiem.
Gribēju vaicāt, vai kāds šeit zina kaut ko sīkāk pastāstīt par grāmatas saturu. Piemēram, kuri ir tie saulveži, kas veido "dzīvojamo filosofiju" Latvijā, Baltijā un Eiropā (kā redzams, Austrālijai un, protams, Amerikai (nedz vienai, nedz otrai) "dzīvojama filosofija" nespīd), un pats galvenais - kā tieši viņi to dara?
p.s. Jā. Gandrīz aizmirsu. Sūtu bučas Mārim Kūlim. Grāmatas vāka dizains reāli rauj nost jumtu. Vienkārši ģeniāli.
10 raksta | ir doma